Latvijā ir 8177 bezdarbnieku ar invaliditāti. Šāds skaits bija reģistrēts Nodarbinātības valsts aģentūrā oktobra sākumā. Un tie ir 13% no visiem bezdarbniekiem. Savukārt šī gada deviņos mēnešos darbu izdevās atrast gandrīz 2800 bezdarbniekiem ar invaliditāti.
Katram no šiem darba meklētājiem ir savs stāsts.
Piemēram, Anželu Latvijas Radio sastop Daugavpilī. Viņa piedalās atvērto durvju dienā uzņēmumos cilvēkiem ar invaliditāti. Atnākusi uz atvērto durvju dienu Latvijas Sarkanā Krusta Daugavpils komitejā. Veselības stāvokļa dēļ viņa bez darba ir gadu. Savukārt tagad reģistrējusies bezdarbniekos un apmēram mēnesi meklē iespēju strādāt. Pagaidām no darba devējiem ar negatīvu attieksmi invaliditātes dēļ saskārusies nav.
„Vienkārši es vēl nevarēju izskatīt iespēju strādāt. Bija ļoti smags veselības stāvoklis. Šobrīd sāku meklēt, bet esmu tikai ceļa sākumā. Neuzskatu, ka invaliditāte būtu šķērslis atrast darbu. Droši vien darba meklējumos jābūt aktīvākiem. Kad zaudēju veselību, biju apjukusi. Tu zaudē profesiju, kurā strādāji daudzus gadus. Esi labs speciālists. Bet tad saproti, ka vairs turpināt nevari. Tas ir sarežģīti,” atzina Anžela.
Galvenais esot neapjukt.
Cita pieredze ir Olgai. „Es pazaudēju darbu tāpēc, ka man bija ļoti grūta operācija, ļoti smaga diagnoze. Ļoti grūti bija izveseļoties,” stāstīja Olga.
Olgai ir augstākā izglītība, strādāja kultūras jomā, bija skolotāja.
„Es varu kaut ko jau darīt. Es daudz ko protu. Bet es esmu… nevienam nevajadzīga…” saka Olga.
Olgai sāpīgi runāt par darba meklējumiem. Viņa stāsta, ka ir izmisumā. Veselu gadu meklējot darbu Daugavpilī, bet neko atrast nevar.
„Man iedeva ļoti labu padomu par savu veselību un par savu invaliditāti vispār nevienam nerunāt. Nevienam darba devējam. Tāpēc, ka darba devēji baidās no invalīdiem kā no velniem kaut kādiem. Viņi ļoti baidās ņemt [darbā] invalīdus,” stāsta Olga.
Puse darba devēju nav gatavi algot cilvēkus ar invaliditāti vai hroniskām slimībām. Tā vēsta Sabiedrības integrācijas fonda un pētījumu kompānijas “Kantar TNS” aptaujas rezultāti. Galvenais iemesls ir stereotipi un aizspriedumi. To norāda 20% darba devēju. Mazāk aptaujāto – 13% runā par līdzekļu trūkumu, savukārt vēl mazāk – vien 8% kā iemeslu min koncentrēšanos uz izdzīvošanu esošajā ekonomiskajā situācijā.
Nodarbinātības valsts aģentūrā saskaras ar to, ka darba devējiem neesot pietiekami daudz informācijas par šādu cilvēku nodarbināšanu. Viens no stereotipiem – cilvēks ar invaliditāti darba pienākumus veic zemākā kvalitātē vai mazākā apjomā nekā citi darbinieki.
Aģentūrā gan vērš uzmanību uz to, ka cilvēku darba prasmes atkarīgas, piemēram, no iepriekšējās darba pieredzes, izglītības. Katrs cilvēks ir individuāls.
Latvijas Darba devēju konfederācijā gan par stereotipiem nerunā.
Visvairāk darba devējus biedē grūtības atbrīvot cilvēku ar invaliditāti no darba, stāsta konfederācijas eksperts Pēteris Leiškalns. Likumā noteikts, ka darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu ar cilvēku, ja viņam ir invaliditāte, izņemot noteiktus gadījumus.
„Šī atbalsta forma, kas liedz darba devējam brīdī, kad notiek uzņēmuma transformācija, brīdī, kad notiek kaut kāda pakalpojuma sniegšanas maiņa vai ražošanas maiņa notiek, - principā nav iespējams invalīdu atbrīvot no darba. Un tas ir tas lielākais bieds šobrīd darba devējiem, kāpēc tiek atrasti visādi iemesli, ka tomēr personu darbā nepieņem, nevienam skaidri nepasakot, ka tas ir invaliditātes dēļ,” klāsta Leiškalns.
Uzzinot par invaliditāti, darba devēji kļūstot ļoti piesardzīgi.
„Un tur nekādi ieinteresēšanas mehānismi nevar palīdzēt. Tikmēr, kamēr ir šis faktors, darba devēji būs piesardzīgi,” atzīst Leiškalns.
Labklājības ministrijā norāda, ka ideja atcelt darba devējiem netīkamo normu pastāv. Taču par to valdība un sociālie partneri vēl diskutēs.
