Protams, tie nav gluži parastie, lielveikalos nopērkamie, gaļas griešanai domātie dēlīši, šajā uzņēmumā tapušie priekšmeti ir savā ziņā ekskluzīvi, jo prasa lielu darba ieguldījumu. Bet gada sākumā jaunie uzņēmēji Jānis Pīlābers un Sandra Partasova radīja vēl kādu virtuves priekšmetu līniju – servējamos dēlīšus, kuros var atpazīt gan pasaules, gan pašmāju populāros politiķus, tā ierastām lietām piešķirot neikdienišķu veidolu
Virtuves dēlīšos vispirms parādījās Donalda Trampa, bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas un Vladimira Putina veidoli. Tagad tiem ir pievienojušies arī vietējie politiķi. “Šī ir Solvita, vienīgā sieviete mūsu komandā. Tad tas ar lielo hūti ir Aivars. Vēl ir Nils un Andris. Tā doma no sākuma nāca kā joks, bet beigās izrādījās, ka pēc šādiem dēlīšiem ir pieprasījums,” klāsta uzņēmēji.
Jaunie uzņēmēji smej, ka tagad virtuves politikas sarunas var papildināt ar šiem personāžiem, pasaules tirgū no tiem vispieprasītākais esot dēlītis ar Trampa veidolu:
„Jo tā it tāda neizskaidrojama personība, tas ir top; no latviešu politiķiem, tur Solvita.”
Uzņēmuma pamatprodukcija ir rūpīgi nostrādātie, ekskluzīvie virtuves dēlīši, kurus tagad jau iegādājas cilvēki vai visā pasaulē.
„Tas ir ozolkoka gaļas dēlītis, te ir gumijas kājiņas, lai viņš neslīd. Viņš ir vairākas reizes slīpēts, tur ir daudzas niansītes, pie kurām mēs piedomājam, lai tas produkts nebūtu līdzīgs citiem produktiem. Mēs esam vēl maziņi, mums telpas maziņas, mums vēl nav lielo, dārgo darba galdu, bet tas mums netraucē apgūt pasauli. - Mums nav tā, ka mums stāv kaudzēm tie dēļi, un mēs tik sūtam, mēs katru individuāli gatavojam priekš katra cilvēka. - Tas dizains, tā pievienotā vērtība un individualitāte, un ļoti augsta kvalitāte un, protams, tam līdzi nāk arī klientu serviss, par ko Sandra rūpējas, - ja tas viss kopā strādā, tad tas ir tas, ar ko mums no Latvijas ir jāiet,
mēs nevaram būvēt kaut kādas lielas rūpnīcas un mēģināt izkonkurēt Poliju, vai Vāciju, bet mēs varam iet ar savu kvalitāti. Un mums amatniecības tradīcijas ir dziļas, es domāju, ka tā ir tā lieta, ar ko mums jāiet pasaulē ir,” spriež uzņēmēji.
Jānis stāsta, ka pirmās iemaņas kokapstrādē nākot no bērnības, kad skatīts, kā vecaistēvs gatavo koka karotes:
„Man bija jāslīpē karotes, viņš gāja uz tirgu tirgot karotes, jo, kā jau zināms, Latvijā pensionāriem jāpiepelnās, ja grib izdzīvot; un viņš man stāstīja, kādai viņai jābūt, bet man tas toreiz likās viss garām - liec mani mierā, es būšu bagāts, kad būšu liels, man nevajag tavas karotes! Bet tas viss kaut kur aizķērās un tagad tas viss noder.”
Jānis arī neslēpj, ka vēl viens apstiprinājums tam, ka kokapstrāde varētu būt viņa amats, rasts, kā viņš pats saka, pārdomājot pusaudža gados sastrādātos nedarbus.
„Tad es nonācu vienā vietā par jaunības sliktajiem darbiem, kur piespiedu kārtā nācās strādāt, bija jāatkalpo bērnības muļķības gadi un bija jāuztaisa karote. Un šo karoti es uztaisīju labāk par visiem, un tas meistars teica - nu tā ir karote! - un es sajutos, ka es tiešām varu kaut kur izpausties labāk kā citi, un tas iesēdās,” atceras Jānis.
Tagad, kad sākts iekarot pasaules tirgu, jaunie uzņēmēji smejot saka - visi domā, ka nu esam bagāti, tā gan neesot, tādēļ bez dēlīšiem galdniecībā top arī citas lietas.
Sandra un Jānis, lai papildinātu zināšanas uzņēmējdarbībā, tagad iestājušies arī Valmieras Biznesa inkubatorā, atzīstot, ka ļoti noder tajā uzklausītie pieredzējušo uzņēmēju padomi un lekcijas,
bet no savas pieredzes arī sapratuši, kas vēl būtu ļoti vajadzīgs, lai uzsāktu savu biznesu:
„Ir ar padomiem ļoti labi, ir forši iedvesmas stāsti, viss ir baigi forši, bet, teiksim tā, būtu kaut kāda programma - kā ir dzirdēts citur -, kura tevi atbalsta kādu pusgadu, maksā tev stipendiju vai vēl kaut ko, nezinu, kā to pareizi nosaukt, ka tu vari samaksāt savus elektrības rēķinus, dzīvokli un paēst, lai tu vari to laiku atsperties, jo tas ir grūtākais. Jo, ja tev, teiksim, ir 200 eiro un tev vajag jaunu virsfrēzi, bet tev vajag arī ēst, tad tev ir jāizšķiras - paēst, pagaidīt vai nopirkt to, ko tev vajag darbam. - Tas, man liekas, arī daudzus attur no uzņēmējdarbības sākšanas, tu nevarēsi sevi nodrošināt pirmo laiku, kamēr tu nesāksi pelnīt, bet pelnīt tu uzreiz nesāksi.”
Tagad, pašiem ejot ne visai vieglo jauno uzņēmēju ceļu, Sandra un Jānis atzīst, ka nākotnē, kad būs atspērušies un uzņēmums nesīs peļņu, noteikti vēlas atbalstīt citus iesācējus:
„Noteikti, kad mēs būsim liels uzņēmums un mums būs finansiālā puse tāda stabilāka, noteikti mums būs kāda programma, kā atbalstīt vietējos jauniešus, tāpat kā tējas vakari mums pensionāriem būs. Sandrai visvairāk uz pasaules patīk mazi bērni un veci cilvēki, un veci cilvēki viņai patīk vairāk, jā, tad tagad mums plāns ir šogad uzrīkot tējas vakaru mūsu vientuļajiem pensionāriem. Mmēs gribam tādu, kur ir dzīvā mūzika no viņu jaunības, kur viņi dejo, priecājās, satiekas, parunājas. - Es uzskatu, ka tas tev pašam nāk atpakaļ, ko tu atdod sabiedrībai, tāpēc, ka tu saņem sajūtas. Mums nav pašmērķis sakrāt miljonus un nomirt, tas nav!”
Galvenais nākotnes plāns Jānim un Sandrai ir savs stabils ģimenes uzņēmums, bet taujāti, kādi personāži vēl varētu pievienoties dēlīšu politiķiem, uzņēmēji stāsta, ka šajā ziņā ir doma saistībā ar Latvijas simtgadi.
