Pasaulē slavenā albāņu izcelsmes katoļu mūķene ir ziedojusi dzīvi žēlsirdībai. Viņa ilgus gadus - līdz pat savai nāvei - strādāja Indijā, kur rūpējās par nabadzīgajiem un sirgstošajiem. Māte Terēze ir saņēmusi arī Nobela Miera prēmiju un izpelnījusies cieņu un apbrīnu visā pasaulē.
Simtiem tūkstoši svētceļnieku svētdien piepildīja seno Vatikāna laukumu, lai būtu aculiecinieki vienam no pēdējā laika nozīmīgākajiem notikumiem ne tikai katoļu, bet arī visu ticīgo cilvēku dzīvē – Mātes Terēzes iecelšanai svēto kārtā.
Ceremoniju vadīja Romas pāvests Francisks, un svinīgajam brīdim pievienojušās katoļu draudzes arī citās pasaules valstīs, īpaši Indijā, kas kļuva par Mātes Terēzes mājām un viņas īpašās dzīves apliecinājumu.
„Šodien ikviens indietis būs lepns. Viņa bija zīmulis Dieva rokās, un klusām darīja savu darbu, apveltot citus ar smaidu un siltumu,” tā paudis Indijas prezidents Pranabs Mukherdžī.
Katoļu baznīcā, lai kādu ieceltu svēto kārtā, nepieciešami divi apstiprināti brīnumi. Pirmo brīnumu Terēzei piedēvēja jau 2002.gadā, kad baznīca atzina, ka pēc viņas lūgšanām Indijā kādai sievietei izdziedinātas audzējs. Savukārt par otro brīnumu uzskata viņas līdzdalību kāda vīrieša izdziedināšanā no smagas smadzeņu slimības.
Māte Terēze, īstajā vārdā Anjeze Gondža Bojadžiu, dzimusi 1910.gadā Maķedonijā. Viņa bija albāņu izcelsmes katoļu sabiedriskā darbiniece. 18 gadu vecumā viņa devās uz Īriju, kur iestājās klosterī un pieņēma vēlāk visai pasaulei zināmo vārdu — Terēze. Vēlāk viņu nosūtīja uz Kalkutu Indijā, kur loratenciešu vadītā vidusskolā viņa mācīja ģeogrāfiju turīgo indiešu meitenēm. Vēlāk Terēze kļuva par šīs skolas direktori, taču nolēma mainīt savu dzīvi un pievērsties nabadzīgajiem un tiem, kuriem klājas visgrūtāk.
Viņa nodibināja Žēlsirdības ordeni, kas izvērsa savu darbību arī ārpus Indijas, un tad, kad Māte Terēze aizgāja mūžībā, viņas radītā un vadītā ordeņa mūķenes strādāja jau 100 valstīs, dažādās patversmēs, graustos un pasaules tumšākajās un skumjākajās vietās rūpējās par pamestiem bērniem, slimiem un veciem cilvēkiem, bieži dodoties turp, kur citām palīdzīgām rokām tas nebūtu pa spēkam.
Žēlsirdīgās māsas nevairās no AIDS slimniekiem, sirgstošajiem ar lepru, tuberkulozi. Taču, kā šodien raksta arī daudzi pasaules mediji, kas pievērsušies nozīmīgajam notikumiem, Māte Terēze dzīves laikā ir arī sastapusies ar kritiku par to, ka pieņēmusi ziedojumus savam darbam no trūcīgo valstu diktatoriem, kuri patiesībā ir vainojami dziļajā nabadzībā un postā un ka viņas vadītajās slimnīcās trūcis pienācīgas higiēnas.
Gadu gaitā viņa izpelnījusies arī kritiku par noraidošu attieksmi pret abortiem, kontracepciju un pretsāpju līdzekļiem. Visas dzīves laikā māte Terēze arī piedzīvojusi vairākas ticības krīzes.
Māte Terēze mūžībā aizgāja pirms teju divdesmit gadiem - 1997. gadā 87 gadu vecumā, un viņu pēdējā gaitā pavadīja vairāk nekā miljons cilvēku klātienē un daudzi miljoni pasaulē pie televizoru ekrāniem. Māte Terēze 1979.gadā ir saņēmusi Nobela Miera prēmija un citus nozīmīgus apbalvojumus par apbrīnas vērto darbu.
Daudzās pasaules valodās ir izdotas grāmatas par Mātes Terēzes dzīvi, un viņa čakli rakstījusi arī pati. Joprojām tiek bieži lietoti daudzi Mātes Terēzes citāti, piemēram: „Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.”
