Svētdien, 18. martā, Krievijā ir gaidāmas valsts prezidenta vēlēšanas, un gandrīz neviens nešaubās, ka tajās uzvaru atkal gūs pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Viņš vada Krieviju jau aptuveni 18 gadus, ja ieskaita laiku, kad viņš bija premjers. Putina valdīšanas gados attiecības starp Rietumiem un Maskavu te uzlabojās, te atkal pasliktinājās. Pēdējos gados ir vērojams īpašs saspīlējums, kas aizsākās pēc Krimas pievienošanas Krievijai un konflikta Ukrainas austrumos.
Vai pēc 18. marta vēlēšanām Maskavā varētu parādīties vēlme atrisināt šo konfliktu? Un kādai ir jābūt Eiropas taktikai attiecībās ar Krieviju? Šos jautājumus Latvijas Radio ekskluzīvā intervijā apsprieda ar Volfganu Išingeru.
Viņš bija ieradies Briselē, lai uzstātos diskusijā par turpmākām Eiropas attiecībām ar Krieviju. Līdzās Išingeram uzstājās dažādi Eiropas politiķi un no Maskavas klātesošos uzrunāja pazīstamais opozicionārs Aļeksejs Navaļnijs. Savas uzrunas laikā Išingers mudināja eiropiešus būt pacietīgiem.
Artjoms Konohovs: Jūs savas uzstāšanās laikā sacījāt, ka Eiropai ir jābūt stratēģiski pacietīgai ar Krieviju. Bet ko tas īsti nozīmē? Cik mums būtu jāgaida, kamēr kaut kas varētu sākt mainīties? Vēl vienu Putina pilnvaru termiņu vai varbūt vēl ilgāk?
Išingers: Es negribētu tikt pārprasts. Es nepiedāvāju vienkārši sēdēt un gaidīt, kamēr kaut kas notiks. Es saku, ka, pat ja šobrīd mums ir ārkārtīgi sarežģīti panākt jebkādu progresu tajā virzienā, kādā mēs gribētu, proti atjaunot zināmu savstarpējo uzticību, tikt vaļā no Donbasa problēmas, kas prasa aktīvu Krievijas līdzdalību. Pat ja tas viss ir sarežģīti, mums nebūtu jāpadodas. Mums nevajadzētu aizmirst par šo un pievērsties citiem jautājumiem.
Mums ir jāpaliek pie sava un jāsaka krieviem: ja mēs nevaram tikt galā ar šo problēmu šogad, mēs mēģināsim to darīt nākamgad, ja mēs nevaram atrisināt šo jautājumu šonedēļ, mēs pie tā atkal ķersimies nākamnedēļ.
Tas ir tas, ko es domāju ar pacietību. Citiem vārdiem sakot, mums nebūtu jākļūst aizkaitinātiem un jāpievēršas citiem jautājumiem. Tas ir tas, ko es domāju.
Jūs pieminējāt Donbasu un šīs problēmas risināšanu. Vai jūs redzat, kā Krievija var iziet no šīs situācijas? Un vai Maskavā ir vēlme to darīt?
Kādēļ gan prezidents Putins pagājušajā vasarā vai rudenī pēkšņi piedāvātu ideju par ANO miera uzturēšanas misiju? Tas noteikti nebija nekāds joks. Tādēļ es domāju, ka mums ir jāturpina uzstājīgi virzīt šo ideju. Mums ir jābūt labiem diplomātiem un jāmēģina saprast, kā mēs varam panākt jebkādu iespējamo progresu šajā jautājumā. Interesantākais te ir tas, ka Krievija jau sen saprot, - jo prezidents Putins ir gudrs un viņš labi apzinās, ka Maskava itin neko neiegūs no esošās situācijas saglabāšanās.
Es domāju, ka Krievijā noteikti parādīsies interese, it sevišķi pēc prezidenta vēlēšanām, atrast risinājumu, kas ļaus abām pusēm nepazaudēt seju – gan cilvēkiem Kijevā, gan cilvēkiem Maskavā.
Ir jāizveido process. Tas nenotiks vienā naktī. Ir jābūt procesam, kas ļaus mums tikt ārā no šī pilnīgākā strupceļa. Minskas process nav pavirzījies ne pa centimetru pēdējo divu gadu laikā. Tādēļ es uzskatu, ka viens no iespējamiem risinājumiem būtu iesaistīt šajā procesā un arī Normandijas grupā vispirms jau Ameriku. Viņiem ir jābūt grupas sastāvā, nevis ārpus tās. Un, otrkārt, es uzskatu, ka visām Eiropas Savienības valstīm ir savas intereses šajā procesā. Tādēļ gluži tāpat kā Irānas sarunās arī pie šī galda būtu jāsēž Eiropas Savienības pārstāvjiem. Un arī te es uzskatu, ka mums būtu jāapbruņojas ar stratēģisku pacietību. Mums ir atkal un atkal, un atkal jāskaidro krieviem, ka mēs gribam mēģināt palīdzēt atrast risinājumu, kas būtu pieņemams abām pusēm.
Visbeidzot, mani ieinteresēja tas, ko jūs sacījāt par "Nord Stream 2" projektu. Būtībā jūs pievienojāties tiem, kuri iebilst pret šo ieceri. Vai Berlīnē kādam par to ir šobrīd dzirdīgas ausis?
Ja atkal, es gribētu būt ļoti precīzs. Es nesaku, ka "Nord Stream" ir labs vai slikts. Es saku, ka Eiropas Savienībai, tostarp arī manai valstij, ir jāvienojas par kopējo pozīciju. Es atzīstu, ka ir daži argumenti par labu šim projektam un ir daudz argumentu pret šo projektu. Politiķu uzdevums ir nonākt pie kopsaucēja. Mums ir jāizlemj, vai mēs to vēlamies vai ne. Un tai ir jābūt kopējai pozīcijai, kas būtu saistoša visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Ja mēs to nedarīsim, citi mūs mēģinās šķelt – gan Krievija, gan Amerika, gan pārējie. Un mēs to esam piedzīvojuši jau pārāk bieži.
