Šute: Manuprāt, tas nedaudz ir paradokss. Ļoti neloģiska situācija, jo, ja paraugās uz stāvokli valstī – valsts ir stabila, ekonomika plaukst, bezdarbs ir ļoti zems, finansiālā situācija ļoti stabila, nav skandālu, apsūdzības korupcijā vai kas tamlīdzīgs pret kancleri vai vadošiem politiķiem no sociāldemokrātiem.
Tā kā ir dīvaini, ka divas valdošās partijas, kas vadījušas valsti diezgan veiksmīgi, tagad tiek sodītas un piedzīvo tik lielus zaudējumus.
LTV: Taču, ja raugāmies uz plašāku starptautisku kontekstu – vai tiešām tas ir tik dīvaini, jo redzam labējā populisma partiju pacelšanos ASV, Francijā un citur, varbūt tas tieši ir ļoti loģiski, jo ir problēmas, kuras valdošās elites iedzīvotāju acīs pietiekami nerisina?
Jā, es domāju, ka ir daudz skaidrojumu, arī šobrīd Vācijā par to, kāpēc šāda partija var iekļūt parlamentā. Un, kā jau teicāt – tas nav unikāli Vācijai, “Alternatīva Vācijai'' (AfD) ieguva 12,6%, un tas ir ļoti ievērojami un diezgan šokējoši Vācijai, taču kopaina liecina, ka populistiskas labējās kustības nav nekas jauns. Citās Eiropas valstīs un ārpus Eiropas to spēks ir daudz lielāks nekā AfD Vācijā. Tas, protams, nav iemesls pašapmierinātībai, jo ir jāraugās uz iespējamiem iemesliem kāpēc tā notiek.
Sabiedrībās vienmēr ir grupas, kuras nav apmierinātas.
Vācijā droši vien ir arguments, ka lielā koalīcija ar lielu vairākumu ir nedaudz garlaicīga, un ir par maz debašu starp atšķirīgām politiskajām nometnēm sabiedrībā.
Taču ir arī daži problēmjautājumi, kurus daži cilvēki jūt, ka nerisina pietiekami. Tomēr gribu uzsvērt – daži cilvēki, jo 12% ir iespaidīgi, taču tas nav sabiedrības vairākums. Šis vairākums, kā arī pārējās partijas ir šokā par šīs jaunās grupas panākumiem, un viņi atbalsta liberālu demokrātiju un tolerantu sabiedrību. Tā kā mums tas jāuztver nopietni, taču nevajadzētu arī pārspīlēt nozīmību. Pret to ir jācīnās, un visas partijas, izņemot pašus populistus, apstiprina, ka ir jāskatās, kas ir noticis, taču vienlaikus nav jānodod savi principi un vērtības. Nav jāskrien pakaļ populistiem un viņu pozīcijām.
Jūs sakāt - daži jautājumi. Ja raugāmies AfD programmā, redzam konkrēti runu pret imigrāciju, pret islāmu un faktiski pret Eiropas Savienību. Vai domājat, ka šo jautājumu radītās problēmas tiek risinātas, lai ierobežotu šo populisma vilni esošajā apjomā, vai tam ir lemts tikai kāpt?
Protams, bēgļu un integrācijas jautājumi, drošība – tie ir lieli izaicinājumi jebkurai sabiedrībai, arī mūsējai, taču arī šeit ir paradoksāla situācija, jo lielākais atbalsts AfD ir Vācijas reģionos, kur patiesībā ir ļoti maz bēgļu un patvēruma meklētāju. Dažās Austrumvācijas daļās, kur viņi ieguvuši vēl daudz vairāk par 13%, piemēram, Saksijā, tā ir pat lielākā partija, un tur ir rajoni, kur faktiski nav neviena patvēruma meklētāja. Tāpēc, manuprāt, tā ir arī mentalitātes un psiholoģiska problēma un pat antropoloģiska problēma, ja vēlaties, tāds ir mans viedoklis.
Dažus ļaudis ir ļoti grūti sasniegt ar faktiem un, pat ja viņi saka, ka viņu personīgā situācija ekonomiski un sociāli ir ļoti stabila, viņi grib parādīt naidu, rasismu un ksenofobiju pat tad, ja viņus tieši tas viss neskar.
Ja raugāmies uz jaunās valdības veidošanu, izskatās, ka varētu tikt veidota tā sauktā Jamaikas koalīcija. Ko tas nozīmētu Vācijai? Kādas atšķirības būtu šādā valdībā, ja salīdzinām ar lielo koalīciju?
Pašlaik ir nedaudz pāragri veikt konkrētas prognozes, taču ticamākā tiešām ir šī Jamaikas koalīcija, kas tā nosaukta, balstoties uz šī karoga un mūsu partiju krāsām - melnā kā simbols kristīgajiem demokrātiem, dzeltenā liberāļiem un zaļā zaļajiem. Turkāt tās būtu nevis trīs, bet četras partijas, jo kristīgos demokrātus veido divi spārni – kristīgie demokrāti un kristīgo savienība Bavārijā.
Tā kā galvenais uzdevums kanclerei Angelai Merkelei - un tā pašlaik ir vienīgā drošā lieta, ka kanclere ceturto reizi vadīs valsti, - būs vispirms tikt galā ar Bavārijas partijas prasībām, jo viņi ir zaudējuši vēlēšanās pat vairāk nekā Merkeles partija. Un viņi droši vien fokusēsies uz bēgļu jautājumu, integrācijas problēmām un drošību. Šīs ir jomas, kurās būs ļoti grūti panākt vienošanos ar Zaļo partiju, kam ir pretējs viedoklis šajos jautājumos. Turklāt zaļajiem ir atšķirīga sociālā un vides politika, kuru savukārt nebūs viegli sagremot trešajai partijai – liberāļiem. Tomēr es nedomāju, ka daudz kas mainīsies ārpolitikā vai Eiropas politikā.
Merkele joprojām būs galvenā valdībā un noteiks tās darba kārtību, un arī divas tā sauktās jaunās partijas nav nemaz tik jaunas. Liberāļi ir bijuši daudzās Vācijas valdībās, Genšera kungs daudzus gadus bija mūsu ārlietu ministrs un vicekanclers, arī zaļajiem ar Fišera kungu bijis ārlietu portfelis.
Tāpēc es domāju, ka ārpolitikā valdīs stabilitāte, negaidu būtiskas pārmaiņas. Varbūt būs atšķirīgas pozīcijas attiecībā uz eiro un citu valstu finansēšanu, kur liberāļi domā citādāk, bet par to ir pāragri runāt pirms koalīcijas līguma.
Turklāt, pat ja tas ir ticamākais scenārijs, tas nav vienīgais, jo vēl pastāv iespēja atkārtot lielo koalīciju. Sociāldemokrāti uzreiz pēc vēlēšanām teica, ka ies opozīcijā un neies vēl vienā Merkeles valdībā, taču, ja pārējās četras partijas tā sauktajā Jamaikas koalīcijā nespēs vienoties, vismaz daļa saka, ka sociāldemokrāti varētu pārskatīt savu nostāju. Trešais variants ir jaunas vēlēšanas, taču es nedomāju, ka tas ir ticami, jo neviena cita partija tās nevēlas, jo tas droši vien tikai stiprinātu radikāļus no abām pusēm – gan kreisos, gan labējos, taču īpaši AfD.
