Turcijas vēstnieks Latvijā: Eiropa mūs nepieņem kā patstāvīgu un ietekmīgu valsti

Vēstnieks: Turcijas pučā nepiedalījās īsti žurnālisti

Starptautiskā komiteja žurnālistu aizsardzībai paziņojusi, ka Turcija šobrīd ir valsts ar vislielāko apcietinājumā esošo žurnālistu skaitu pasaulē – vairāk nekā 100. [Turcijas prezidents Redžips Tajips] Erdogana kungs noraida šo apgalvojumu, paziņojot, ka ieslodzīti tikai divi žurnālisti. Kādēļ jūs noraidāt šo apgalvojumu?

Pirmkārt, kā jūs definējat, kas ir žurnālists? Otrkārt, kas šie “žurnālisti” ir tiesiskajā procesā? Tātad, jāatbild uz diviem jautājumiem: kādas apsūdzības pret tiem izvirzītas? Un – vai tie patiešām ir žurnālisti? Es piekrītu prezidentam.

Paraugoties uz žurnālistu sarakstu, kas šobrīd ir apcietinājumā, nevar teikt, ka tie ir īsti žurnālisti.

Turklāt, ja paskatās uz apsūdzībām, redzams, ka tie darbojas teroristu organizācijās vai piedalījušies valsts apvērsumā 2016.gada jūlijā.

Jalava kungs, ja sākam spēlēties ar definīcijām, tad, protams, uzvarēs autoritārā vara. Reālajā dzīvē ir vienkāršāk. Vai jūs sauktu mani par žurnālistu?

Jā, jūs esat žurnālists

Bet tādā gadījumā, kas ir šie ļaudis? Viņi taču strādāja laikrakstiem, televīzijas raidījumiem? Kas ir viņi?

Ja strādājat televīzijai, žurnālam vai laikrakstam, jums ir identifikācijas karte. To izsniedz attiecīgā Turcijas iestāde, atļaujot pildīt žurnālista profesionālos pienākumus. Tā mēs nošķiram tos, kas apgalvo, ka ir žurnālisti, no tiem, kas tādi nav. Mums ir kādi 10 000 žurnālu, laikrakstu un citu mediju. Ir ļaudis, kas likumīgi tajos strādā štatā vai ārštatā.

Tas, ko sakāt, būtībā vienkārši nozīmē, ka tā ir valdība, kas nolemj – kurš ir un kurš nav žurnālists, izsniedzot akreditācijas karti. Un tieši tāpat valdība izšķirtu…

Nē, nē! Ja esat žurnālists, piesakoties žurnālista kartei, valdība neko pret to nevar pasākt. Jums tikai jāpierāda, ka esat rakstu autors vienā vai otrā laikrakstā, vai jāuzrāda vēstule no attiecīgās mediju organizācijas. Ārštata žurnālistam jānodemonstrē, ka viņa materiāli tiek pieņemti televīzijās vai laikrakstos.

Taču Turcijas gadījumā valdība pārņēmusi lielāko laikrakstu. Jūs minējāt, ka nepieciešama vēstule no mediju organizācijas. Bet, ja notikusi pārņemšana, tad darbu vai akreditāciju var zaudēt visi, ko nevēlos. Vai tas izskaidro, kādēļ cilvēkus, kas sevi uzskata par žurnālistiem vai kurus par tādiem uzskata Komiteja žurnālistu aizsardzībai, oficiālā Turcija par žurnālistiem neuzskata?

Palūkosimies uz to citādi. Numur viens, kādēļ šos laikrakstus pārņēma valdība? Jautājums – vai tie bija valsts apvērsuma līdzdalībnieki vai ne? Ja palūkojas uz šo Fetulas Gillena [Erdogana oponents] organizāciju, pret kuru iesākts tiesiskais process, tad redzams, ka tie nav tikai ļaudis bruņotajā dienestā, policijā, tiesu sistēmā, universitātēs. Tie ir arī preses cilvēki. Un ne tikai drukātajā presē, bet arī televīzijā.

Šai sazvērestībai bija daudzi balsti. To neveica tikai militāristi vai policija. Tas tika gatavots un organizēts kā klasisks valsts apvērsuma mēģinājums. Nevar ignorēt apvērsuma preses flangu. Arī viņi bija iesaistīti. Ja rīkojat valsts apvērsumu, jums psiholoģiski jāsagatavo arī ļaudis ielās. Tā ir nepieciešamība. Tieši tā notika 1960.gadā un 1980.gadā. Sākumā uz to mudināja prese, bet militāristi tam atbildēja, saucot to – pēdiņās – par ļaužu gribu (..).

Runājot par šiem valsts pārņemtajiem laikrakstiem vai televīzijas stacijām, tas nenotika tādēļ, ka viņi vienā vai otrā veidā kritizēja valdību. Bet tādēļ, ka viņi bija daļa no sazvērestības.

Taču galu galā jūs nonāksit situācijā vai varbūt jau esat tur nonākuši, kurā nebūs mediju, kas kritizē valdību.

Nav tiesa! Piemēram, palūkojoties uz Turcijas drukāto presi, teiksim, laikrakstu “Hürriyet”. Arī šīsdienas rakstos atrodama milzīga valdības un prezidenta kritika, (..) ir arī dzīva valdības kritika. Cits piemērs -  protesta gājiens [Taisnīguma maršs]. No Ankaras līdz Stambulai – 425 kilometru garumā. Tajā piedalījās vairāk nekā 50 000-60 000 un citviet, pat vairāk nekā 100 000 cilvēku. Noslēguma mītiņā piedalījās, iespējams, pat pusmiljons cilvēku. Valdība veica visus nepieciešamos pasākumus, gādājot par dalībnieku veselību un drošību.

Nevar teikt, ka valdība nepieļauj kritiku. Daudzi izsaka kritiku. Cita lieta, ka vienus ņem vērā, bet citus – ne (..).

Jāpatur prātā, ka šobrīd valda ārkārtas stāvoklis. Neatrodamies vakuumā. Jāatceras, ka tam, kas notiek Irākā, Sīrijā, kā arī starp Armēniju un Azerbaidžānu un pat tam, kas notiek Ukrainā, ir ietekme uz Turciju.

Kad beigsies šis ārkārtas stāvoklis?

Ļoti drīz. Visticamāk, jau līdz šī gada beigām.

Mudina Rietumus būt pretimnākošākiem attiecībās ar Turciju

Vai jums nav sajūtas, ka Rietumi arvien vairāk netic tam, ko saka Ankara.

Par to nav nekādu šaubu. Paraugieties uz rietumvalstu atbildi pēc apvērsuma mēģinājuma. (..) Ko sagaidīja Turcijas valdība? Solidaritāti! Kurš izrādīja solidaritāti? …. Minēšu piemēru. 13 dienas pēc militārā apvērsuma Ēģiptē, [ES augstā pārstāve Federika] Mogerīni kundze ieradās Kairā. Bet viņai vajadzēja 57 dienas, lai ierastos Turcijā.

Valstīm vajadzēja pusotru mēnesi, lai tās izrādītu solidaritāti vēlētajai Turcijas valdībai.

Kā jums šķiet, kādēļ tas ir tā? Kādēļ ir šī neticība pret Turciju un kādēļ bija šī lēnā reakcija no daudzu valstu un starptautisko aktoru puses? Tam noteikti ir iemesls.

Jo viņi neredz Turciju kā Eiropas daļu. Viņi neredz to iekļaujamies Rietumu interesēs. Mums patiesi ir sava neatkarīga ārpolitika. Mēs sekojam savām nacionālajām interesēm? Mēs neesam tas, kas Turcija bija 20. gadsimta 50., 60., 70. gados. Turcija ir reģionāla lielvara! Reģionāla vara līdz zināmai pakāpei “uzspiež” savu gribu citiem. Tāpat mēs lūkojamies pēc abpusējas sapratnes ar saviem kaimiņiem. Taču tas dažkārt ir pretrunā atsevišķu rietumvalstu vēlmei (..).

Eiropa jeb Eiropas valstis, kas pēdējos 100 vai 200 gadus baudījušas pārākumu iepretim musulmaņu pasaulei, nevēlas konkurenta pārādīšanos un to, lai tas kļūtu par pasaules līmeņa spēlētāju.

Vai jūs tagad apsūdzat Rietumu valstis netaisnā spēlē?

Jā, protams!

Kādēļ?

Jums jāpieņem Turcija kā partneris.

Kādēļ tas noteikti būtu jādara?

Tas ir jādara tās lieluma dēļ, tās turības dēļ un ietekmes dēļ. Tā ir viena no pasaules 20 bagātākajām valstīm iekšzemes kopprodukta ziņā.

(..) Atgriezīsimies pie jūsu jautājuma, kādēļ Eiropas Savienība tā rīkojas? Tā nevēlas, ka Turcija savā reģionā aizstāvētu savas intereses un pastāvētu uz noteiktu pozīciju, kas dažkārt ir pretēja ES interesēm. Šī pasaules kārtība nevēlas jaunu spēku parādīšanos. Pēc Otrā pasaules kara pastāvēja noteikta vienošanās par to, kā darbosies pasaule. Turcija tajā nav iekļauta. Taču Turcija ir viena no tām valstīm, kas sevi piesaka kā ietekmīgu varu. Tagad mēs sekojam savām nacionālajām interesēm, un dažkārt tas konfliktē ar Rietumu interesēm.

Mediju intervijā prezidents Erdogans norādija, ka ES iznieko Turcijas laiku, skaidri nepasakot, vai tā tiks uzņemta Eiropas Savienībā. Ja šāda skaidrība būtu, tad Turcija varētu iedarbināt plānu “B” un “C”. Ko paredz plāns B un C?

Reģionālas alianses. Islamiskā alianse vai jebkas cits. Iespēju ir daudz.

Vai ir konkrēti plāni vai arī tas teikts retoriski?

Retoriski. Mūsu primārais mērķis ir kļūt par ES dalībvalsti. Tā tas ir vēl arvien. Taču redzam, ka sarunu gaitā parādās jauni un jauni kavēkļi. Galu galā mums jāpieņem lēmums, vai tērēt visu šo enerģiju un pūliņus kaut kam, kas nekad nenotiks, vai arī jārīkojas atbilstoši un, iespējams jādara kas cits.

Video ir skatāma vēl plašāka intervija ar Turcijas vēstnieku Latvijā Hairi Hairetu Jalavu. Tajā Turcija atgādina, ka palīdz Eiropas Savienībai cīnīties ar nelegālo migrantu plūsmu. Tāpat tiek iztirzātas attiecības ar ES un iespējas Sīrijā un Irākā apkarot "Daīš".