- Krāšņi un ar garām apmeklētāju rindām
- Lietuvieši: parādīt pasaulei, ka mēs eksistējam
- Paviljoni kļuva dārgāki un cīņas asākas
- Iespēja spodrināt spalvas
- Mazajām valstīm nākas pacīnīties
Pasaules sasniegumu izstādes „EXPO 2015” teritoriju - lielos uzrakstus un angārus - var redzēt jau pa gabalu. Tur nokļūt var ar vilcienu no Milānas. Izstāde, kas aizņem 100 hektāru lielu teritoriju, ir izvietota 15 kilometru ārpus pilsētas centra, un uz turieni ir plaši organizēti tiešie braucieni no dažādiem punktiem valstī. Milānas vēsturē šī jau ir otrā lielā pasaules sasniegumu izstāde.
Iekļūt EXPO izstādē var pa dažādiem vārtiem, bet pie katras ieejas ir stingra pārbaude, un sargi rūpīgi iztausta un ekrānos izskata somu saturu. Organizatori lēš, ka līdz oktobra beigām, kad noslēgsies arī EXPO, šeit būs viesojušies vismaz 30 miljoni apmeklētāju.
Platā un garā promenādē, kurai pāri izveidots vēdekļveidīgs vieglas konstrukcijas jumts, abās pusēs dalībvalstu arhitektu fantāzijas augļi – visdažādāko formu, platuma, garuma, augstuma, slīpuma un materiāla paviljoni. Tajos 145 valstis, vairākas starptautiskās, kā arī nevalstiskās organizācijas un kompānijas šogad risina vienoto tēmu „Pabarot planētu. Enerģija dzīvei.”. Tehnoloģijas, inovācijas, kultūra, izdoma – kā tas viss attiecas uz pārtiku, ikdienas diētu un kā palīdzēt tiem reģioniem, kur uzturs ir vienveidīgs vai tā trūkst.
Krāšņi un ar garām apmeklētāju rindām
Pie Īrijas paviljona, kas ir promenādes pašā sākumā un atgādina vertikālu taisnstūri, un veidots tumša stikla un gaiša koka materiālā, izvietojies neliels āra restorāns, kurā var nobaudīt tradicionālo īru Ginesa alu. Tur pulcējas ļaudis, un to ne mazums ir arī telpās, kas ir plašas, augstas, un tajās liela izmēra fotogrāfijās vispirms atainoti Īrijas zaļie lauki, aitu pulki, govju ganāmpulki un tālāk jau plaša, rūpīga ekspozīcija. Īrija, par spīti savam nelielajam izmēram, ir viena no tām valstīm pasaulē, kura visdāsnāk atvēl līdzekļus, piemēram, Pasaules pārtikas programmai un pabaro krietnu skaitu cilvēku ar gaļas, piena un citiem produktiem.
Te viesojusies gan Īrijas valdība, gan kādu dienu iegriezies arī pasaulē slavenās īru grupas „U2” līderis Bono. Rokzvaigzne gan piedalījās paviljonā sarīkotā konferencē, gan arī pamanījās sapulcināt prāvu fanu pūli pie Īrijas paviljona vārtiem.
Taču vismaz ārēji par Īrijas paviljonu ir virkne daudz krāšņāku, pie kuriem stāv garas rindas, un ir skaidrs, ka šeit iekļūšana prasīs ilgu laiku. Ārēji spilgts un aicinošs ir Nepālas paviljons. To apvij krāsainu karodziņu lentes, un tas atgādina lielu koka templi.
Bet teju neizstāvama ir rinda pie milzīgajiem un jau ārēji interesantajiem Japānas, Apvienoto Arābu Emirātu, Irānas, Saūda Arābijas un citu lielo un pazīstamo valstu paviljoniem. Pilnas ir arī Krievijas plašās ēkas, kurās bagātīgi stāstīts par Krievijas tradicionālo virtuvi un lauksaimniecības attīstību.
Lietuvieši: parādīt pasaulei, ka mēs eksistējam
Turpat arī paviljons igauņiem, kura pagalmā notiek šūpošanās sacensības, un gabaliņu tālāk vīd arī lietuviešu balto, četrstūraino ēku fasādes. Kaimiņos bija jābūt arī Latvijas paviljonam, bet, kā zināms, tā tur nav, jo ar skaļu skandālu tā īstenošanu apturēja.
Lietuvas ēka ir vairākos stāvos. Pagalmā darbojas restorāns, bet augšstāvos dažādas ekspozīcijas par Lietuvu, tās virtuvi, maizi, dzintaru, modernajām tehnoloģijām un tamlīdzīgi. Lietuvas paviljonā var iekļūt brīvāk, nekā dažos citos, taču arī te apmeklētāju plūsma nebeidzas līdz pat vēlam vakaram. Ir rinda pie lietuviešu saldumu un alus stenda.
„Esam pamatīgi nodarbināti,” atzīstas paviljona pārstāvis Mariuss Kazakevičs, kāpjot augšup pa kāpnēm, lai sameklētu klusāku vietu sarunai. „Šovakar pēc astoņiem būs arī desertu šovs ar skābekļa elementiem. Noteikti atnāciet,” viņš saka.
„Tādām mazam valstīm kā Lietuva, Latvija, Igaunija pilnīgi noteikti ir jāpiedalās tādos notikums kā „EXPO”. Mūsu gidi šeit sāka strādāt 1.maijā, pašā pirmajā atklāšanas dienā, un sākumā viņiem tiešām bija emocionāli grūti dzirdēt vienu vienīgu jautājumu - kur tāda Lietuva vispār atrodas? kā sauc jūsu galvaspilsētu? kādēļ jūs nerunājat krieviski vai poliski? Ja vismaz kāds no šiem ļoti daudzajiem cilvēkiem, izejot no paviljona atceras, ka Lietuvas galvaspilsēta ir Viļņa, ka tā ir valsts, kurā dzīvo aptuveni trīs miljoni iedzīvotāju, ka mēs esam Austrumeiropā un esam Baltijas valsts, tad iesākumam tas jau ir vairāk nekā pietiekami. Plus viņi redz, ka esam moderna valsts, kas attīstās. Daudzi domā, ka joprojām esam daļa no Krievijas. Vārdu sakot, galvenā ideja ir parādīt pasaulei, ka mēs vispār eksistējam,” skaidro Kazakevičs.
Lietuvas paviljona būtība esot paust un parādīt līdzsvaru starp tradicionālo un moderno Lietuvu. Piemēram, pieturoties pie izstādes plašākās tēmas, ir ekspozīcija par to, kādi ir Lietuvas tradicionālie lauksaimniecības produkti, kādus Lietuva ir dāvājusi pasaulei un ko pasaule Lietuvai.
Lietuvas paviljons ir izmaksājis četrus miljonus eiro. No tiem puse ir paša paviljona izveidošanai, otra puse – algām, pasākumiem, koncertiem, viesiem un tamlīdzīgi.
Par tā būvēšanu arī esot bijušas debates, taču ne tik karstas un galu galā ne tik izšķirošas kā Latvijā. „Mums bija ja ne gluži skandāls, tad problēmas ar restorānu, kurš atrodas pirmajā stāvā. Rīkojām konkursu, taču līdzekļus restorāna darbībai nedodam, tikai paredzam vietu, kur tas var uzturēties un darboties. Presē parādījās, ka sponsorēsim restorānu, taču tā nebija. Bet par pašas Lietuvas līdzdalību nekādu skandālu un strīdu nebija. Sarīkojām šeit valsts svētku svinības, ieradās prezidente, gaidām, kad 20.oktobrī ieradīsies premjerministrs,” stāsta Kazakevičs.
Paviljoni kļuva dārgāki un cīņas asākas
„EXPO” pirmās saknes ir meklējamas vēl 19.gadsimta vidū Francijā, kur pirmo reizi sāka rīkot nacionāla mēroga industriālās izstādes, kuras pārņēma Lielbritānija un citas Eiropas valstis. Pirmā plaši pazīstamā pasaules valstu industriālā sasnieguma izstāde norisinājās Londonā. Taču 1988.gadā „EXPO” izstāde Austrālijā, Brisbenā, kļuva par pirmo tramplīnu uz pavisam jaunu ēru, proti, valstis sāka izmantot šo pasaules sasniegumu platformu, lai spodrinātu arī savu tēlu.
Vēlākajos gados vairāk nekā septiņdesmit procentu valstu atzinušas, ka piedalās izstādē tikai un vienīgi šā nolūka dēļ. Paviljoni kļuva arvien plašāki, vērienīgāki un arī dārgāki. Augot miljoniem vērtajām izmaksām, turpmākajos gados valstīm nereti vien nācās aizdomāties un izcīnīt iekšējas cīņas un diskusijas, vai milzīgie ieguldījumi nesīs arī līdzvērtīgu atdevi.
Kāds Nīderlandē veikts pētījums gan apliecinājis, ka 35 miljonus eiro lieli ieguldījumi valsts kasē ar laiku, pateicoties dažādiem sadarbības projektiem, atgriezīs 350 miljonus eiro.
Iespēja spodrināt spalvas
„EXPO” izstādes joprojām ir viens no nozīmīgākajiem veidiem, kā veidot valsts tēlu, uzskata zīmolu speciālists Raimonds Bricis, kurš ir strādājis dažādos starptautiskos projektos. “Domāju, ka “EXPO” ir viens no lielajiem atslēgas pasākumiem, kā stāstīt par valsti. Protams, ir daudz un dažādi citi veidi. Katrs no mums stāsta par valsti sarunā ar draugiem, vakariņās vai darba pasākumos, aizbraucot uz ārvalstīm. Bet “EXPO” ir tāpat kā olimpiskās spēles. Runājot par veidiem, kā vēl var stāstīt, sports mūzika, kultūra – tie visi ir atslēgas pasākumi. Bet “EXPO” varētu būt bieži vien kā vienojošais elements, kas vienā konkrētā vietā par to pastāsta integrēti un iedod labu kopsavilkumu par to, kas notiek valstī,” skaidro Bricis.
Eksperts norāda, ka „EXPO” ir arī vieta, kur valstis cenšas, tā teikt, spodrināt spalvas un gludināt politiskos nesmukumus. “Protams, valstu zīmolvadība kā tāda aktualizējās deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā, kad valstīm parādījās resursi un apetīte savu tēlu uzlabot.
Daudzām valstīm tas veicās diezgan veiksmīgi. Un dažas valstis varbūt šo iespēju izmantoja, lai savu tēlu uzfrišinātu, pat ja apakšā bieži vien ir diskutablas tēmas,” skaidro zīmolu speciālists Bricis.
Zīmolu speciālists no Londonas Niks Keppels-Palmers piekrīt, ka valstis ir daudzslāņainas un par tām var vēstīt visdažādākajos veidos. Taču viņš ir skeptisks par „EXPO” spēku, sakot, ka tie ir milzīgi ieguldījumi un nav drošas pārliecības, vai tie tomēr nes vēlamo atdevi.
„Valstu zīmoli ir ārkārtīgi daudzšķautņaina lieta. Ja es domāju par Latviju, man prātā nāk ļoti daudz dažādu lietu, ko izcelt, lai vēstītu par valsti – kultūra, ēdiens, cilvēki, uzņēmējdarbība, ļoti daudz dažādu elementu, kas ierakstās Latvijas zīmolā. Un to, visticamāk, nav iespējams ietilpināt un uzrādīt vienā „EXPO” stendā. Un notiek tā, ka, izveidojot tikai vienu paviljonu „EXPO”, jūs faktiski sašaurināt zīmola vispusību. Tas ir viens.
Otrs, man īsti nav skaidrs, kam „EXPO” vispār ir domāts. Vai tā ir mārketinga platforma tirdzniecības attiecībām, tūrismam. Līdz ar to, ja runājam par valsts popularizēšanu, es īsti neredzu, ka „EXPO” būtu efektīva un piemērota vieta, kur to darīt,” norāda Keppels-Palmers.
Lai meklētu kanālus, kurus izmantot valsts popularizēšanai, vispirms ir jāsaprot, kādēļ to darīt. „Vispirms jāsaprot, kādēļ un kam mums ir par valsti jāstāsta. Kāda ir galvenā jēga. Te var būt ļoti dažādi iemesli – veicināt tūrismu, tirdzniecību, atspoguļot politisko izvēli, īpaši šajos laikos. Ir ļoti jākoncentrējas uz ko vienu un īpašu. Man Latvija šķiet ļoti interesanta un dinamiska valsts, jo tā visu laiku attīstās, tāpat kā turpina attīstīties arī Latvijas identitāte. Šāda zīmola tips ir ļoti daudzplākšņains, un tā tas būtu arī jāpasniedz,” skaidro zīmolu speciālists.
Vērtējot Latvijas nepiedalīšanos sasniegumu izstādē, Raimonds Bricis norāda, ka tas vairāk ir pārdomu vērts brīdis pašmājās: “Grūti pateikt, vai mēs zaudējam. Ja vienreiz varbūt nepiedalās, varbūt mēs nezaudējam.
Bet mēs zaudējam paši iekšēji – pašiem savā valstīm nerodas ticība, ka mēs varam mobilizēties, radīt vienu spēcīgu prezentāciju un pārliecinošu stāstu par Latviju. Domāju – tas ir zaudējums.”
Mazajām valstīm nākas pacīnīties
Zīmolu un valsts popularizēšanas eksperts no Īrijas Džons Fannings, kurš visu savu dzīvi veltījis zīmolu pētījumiem un par to sarakstījis arī grāmatu, teic, ka šie ir laiki, kad valstis asi cīnās par savu vietu zem saules. Un īpaši grūti ir mazajām, kurām vairāk ir jāspēj pierādīt. Tāpēc nav brīnums, ka „EXPO” apmeklētāju lielākās rindas stāv jau pie labi zināmu un ietekmīgu valstu paviljoniem.
Savukārt mazajām nākas skaļi pacīnīties, lai piesaistītu un ieinteresētu, kā arī tām ir lielāks stimuls atrast vietu „EXPO”, kas - lai arī ļoti dārga iespēja - tomēr joprojām ir ar plašu skanējumu pasaulē.
„Manuprāt, nav lielas atšķirības starp biznesu vai preču zīmola popularizēšanu. Te darbojas vieni un tie paši principi. Vispirms ir jāsaprot, cik labi pazīstams esi un ar ko vispār esi pazīstams, ja esi. Tad no stratēģijas viedokļa ir jāsaprot, ar ko mēs gribam būt citiem pazīstami. Ir jāizdomā, kas ir tas vispievilcīgākais, kas jūsu valstij ir. Tagad visas valstis cita ar citu sacenšas gan par labākajām investīcijām, gan tūrismu, gan pārtikas un dzērienu eksportu. Jo labāk valsts jau ir pazīstama, - un te tas ir milzīgs izaicinājums mazākajām zemēm, tāpēc ka lielās valstis kaut vai biežāk ir arī mediju ziņās, - jo vieglāk viss notiek. Tādēļ, jo mazāks un nepazīstamāks esi, jo lielākas pūles jāpieliek, lai vispār ar sevi iepazīstinātu,” saka Fannings.
Džons Fannings uzskata, ka kanālu, kur par savu valsti pastāstīt, mūsdienās ir daudz, bet joprojām līdzīgi pasākumi kā „EXPO” ir viena no populārākajām iespējām: „Joprojām spēkā ir tradicionālie mediju kanāli – valstu reklāmas televīzijā, radio, presē, bet tas mazām valstīm izmaksā ļoti dārgi.
Šodien ļoti lielu lomu spēlē sabiedriskās attiecības, arī jaunie sociālie mediji un digitālie kanāli, kas ir daudz lētāka iespēja, turklāt tajos var attīstīt ļoti lielas un ietekmīgas kampaņas.
Protams, ir arī izstādes un citi notikumi, kuros var iepazīstināt ar valsti, arī specializētos pasākumos, tādos kā, piemēram, tūrisma, pārtikas vai tehnoloģiju izstādēs. Galvenais ir izvēlēties to, kas nesīs vislielāko ietekmi atbilstoši budžetam, kas ir jūsu rīcībā.”
„EXPO” izstāde Milānā tiks slēgta jau drīz - 31.oktobrī. Nākamā izstāde 2017.gadā būs Kazahstānas galvaspilsētā Astanā. Tā sāksies jūnijā un noslēgsies septembrī, un tās tēma būs „Nākotnes enerģija”.
