No divu gadu sarunām vairāki mēneši jau zaudēti
Lai arī referendums par Lielbritānijas gaidāmo izstāšanos no Eiropas Savienības notika jau pagājušā gada jūnija otrajā pusē, Lielbritānijas premjerministrei Terēzai Mejai oficiālo sarunu procesu reāli izdevās uzsākt tikai gadu vēlāk – šī gada 19. jūnijā. Faktiski no divu gadu ilgajām sarunām ir zaudēti jau trīs mēneši, situāciju vēl vairāk sarežģījot gan ar vairākiem terora aktiem un traģēdijām, gan ar valdošajai partijai neveiksmīgajām parlamenta pirmstermiņa vēlēšanām.
Līdz šim tradicionāli tiek runāts par diviem ''Brexit'' iespējamiem scenārijiem. Pirmajā variantā izstāšanās sarunas tiktu noslēgtas divu gadu laikā, kā to nosaka Eiropas Savienības līguma 50. pants, nosakot arī izstāšanās vienošanās ratifikāciju visās 28 Eiropas Savienības dalībvalstīs. Arī
Eiropadomes maijā panāktajos secinājumos uzsvērts, ka gala vienošanās par pēdējo izstāšanās brīdi ir jānosaka 2019. gada 30. marta pusnakts pēc Briseles laika.
Otrs scenārijs pieļauj, ka noteiktajā laikā Londonai vienošanos noslēgt neizdodas un Lielbritānija pamet 28 valstu bloku bez vienošanās. Eksperti norāda, ka šīs būt nevēlamākais scenārijs gan Apvienotajai Karalistei, gan arī pašai Eiropas Savienībai.
Rumāņu deputāts rosina pieļaut sarunu pagarināšanu par gadu
Taču šajās dienās Eiropas institūcijās pārstāvētā vadošā Eiropas Tautas partiju grupa pirmo reizi paziņojusi, ka varētu apsvērt arī trešo notikumu attīstības scenāriju, proti, izstāšanās sarunu pagarināšanu vēl par gadu. Par to paziņojis politiskās grupas preses pārstāvis, rumāņu deputāts Zigfrīds Muresans. Pēc viņa vārdiem, šāda iespējamība ir pieļaujama, ņemot vērā sarunu procesa sarežģītību. Kā deputāts paskaidrojis izdevumam ''Euractiv'', sarunu pagarināšana ir iespējama, saņemot pārējo 27 valstu vienbalsīgu piekrišanu. Viņš atzinis, ka
šādu vienprātību Eiropadomē panākt ir ļoti grūti, taču, ņemot vērā šā jautājuma nozīmīgumu un negatīvās sekas, pie šādas iespējamības būtu jāstrādā.
Šis Eiropas ietekmīgākās politiskās grupas paziņojums jau tiek vērtēts visai pretrunīgi. No vienas puses tiek uzsvērts, ka Brisele ir ar mieru spert lielu soli pretī Lielbritānijas premjerministrei Terēzai Mejai, kurai pašmājās nākas saskarties ar ievērojamu politisku spiedienu, turklāt arī sabiedrībā atbalsts Eiropas Savienības pamešanai ir sācis mazināties. No otras puses, avoti Eiropas Savienībā norāda, ka sarunu pagarināšana rada draudus arī pašai Londonai, jo katra Eiropas Savienības dalībvalsts šādā situācijā var censties panākt sev izdevīgākus noteikumus un piekāpšanos no Lielbritānijas puses apmaiņā pret atbalstu gala dokumentam. Avoti ''Euractiv'' norāda, ka, visticamāk, galu galā neviena no dalībvalstīm tomēr neiebildīs sarunas pagarināt, pretējā gadījumā tas būtu ļoti nežēlīgi attiecībā pret Apvienoto Karalisti. Citi avoti brīdina, ka Eiropai nevajadzētu īpaši aktīvi iesaistīties diskusijās par izstāšanās sarunu pagarināšanu, jo tas varētu radīt kārdinājumu sarunas pagarināt. Ja kāda liela vai maza dalībvalsts tomēr izlemtu šādu soli spert, visticamāk, būs jārēķinās ar tā dēvēto cieto ''Brexit'', kuru tad jau apstādināt vairs nebūs iespējams.
Kā norāda Kembridžas Universitātes profesors Kenets Ārmstrongs, ''Brexit'' pulkstenis ir nepielūdzams un jau kopš paša ''Brexit'' referenduma laiks ir darbojies par sliktu Lielbritānijas valdībai:
''Lielbritānija ir bijusi spiesta pieņemt, ka izstāšanās sarunas notiks pēc tāda scenārija, kā to pieprasa Eiropas Savienība. Agrāk par oktobri nesāksies arī tirdzniecības sarunas, un tie būs jau seši mēneši kopš 50. panta iedarbināšanas. Tieši tāpēc valdībai būs jāpieņem, ka divu gadu laikā nekādas formālas vienošanās par tirdzniecības attiecībām arī nebūs. Neatkarīgi no tā, kāda būs pati izstāšanās, mums ir nepieciešams domāt par pāreju no dalības Eiropas Savienībā uz turpmākajām attiecībām ar bloku.''
Atšķiras viedokļi par sarunu tempu
Par abpusēji izdevīgiem pārejas pasākumiem 20. jūnijā runāja arī Lielbritānijas finanšu ministrs Filips Hemonds, norādot, ka šādam pārejas procesam būtu jānovērš dažādi traucējumi un klinšu malas. Atsevišķi eksperti gan uzskata, ka pārejas procesam būtu jābūt cik vien iespējams garam, lai Lielbritānijai būtu iespējas stiprināt savas pozīcijas. Taču kampaņas “Leave Means Leave” līdzpriekšsēdētājs Ričards Taiss gan uzsver, ka pārejas periodam ir jābūt straujam:
''Mums šis process ir jāpaātrina. Tieši tāpat kā biznesā – tad, kad jūs esat panākuši vienošanos par galvenajiem punktiem, tālāk šis dokuments ir jānodod juristiem, lai visas iesaistītās puses saprot, kādās pozīcijās atrodas. Es tiešām negribētu redzēt, ka mums ir nedēļu ilgas sarunas un pēc tam triju nedēļu ilga reklamēšanās un mediju troksnis. Mēs nevaram atļauties, ka tas turpinās līdz 2019. gada martam. Mēs uzskatām, ka, ja līdz nākamā gada martam nav panākta tirdzniecības vienošanās, abām pusēm ir jāatzīst, ka tā netiks panākta vispār, un ir jāuzsāk diskusijas ar Pasaules Tirdzniecības organizāciju par citiem pārejas noteikumiem. Tieši tā mēs būsim palielinājuši skaidrību pilnīgi visiem.''
Par jebkādu iespējamo skaidrību pagaidām gan runāt ir pāragri. Tāpat pašlaik vēl nevar runāt par vienprātību dalībvalstu vidū.
Runājot par to, kāpēc ar šādu iniciatīvu klajā nācis tieši Rumānijas deputāts, ''Euractiv'' norāda, ka tieši Rumānija 2019. gada pirmajos sešos mēnešos būs Eiropadomes prezidējošā valsts un tieši Bukarestei nāksies aktīvi strādāt pie tā, lai minēto vienbalsību panāktu. Taču Zigfrīds Muresans uzsver, ka šim ir jābūt tikai un vienīgi plānam B, jo ir jādara viss iespējamais, lai tiktu sasniegts sākotnēji izvirzītais mērķis un Lielbritānija būtu pametusi Eiropas Savienību vēl pirms 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Parlamentārietis arī brīdinājis britu premjeri Terēzu Meju atteikties no saviem agresīvajiem izteikumiem par to, ka “Nekāda vienošanās ir labāka, nekā slikta vienošanās”, rosinot turpināt sarunas konstruktīvā gaisotnē.
