Pirms šīgada Eiropas Savienības Austrumu partnerības samita no ekspertu un dalībvalstu puses ir izskanējuši vairāki jautājumi par to, kāda varētu būt samita pievienotā vērtība? Vai, piemēram, samita beigu deklarācijā tiks iekļauta atsauce uz partnerības valstu iespējām nākotnē pievienoties Eiropas Savienībai? Vai parakstīšanai būs gatavs visaptverošas un padziļinātas sadarbības līgums ar Armēniju? Un vai samitā piedalīsies visu dalībvalstu līderi?
Iespējams, ka tieši pēdējais jautājums vēl šīs nedēļas sākumā radīja vislielāko intrigu, jo pirmo reizi uz samitu bija uzaicināts arī Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Šī intriga gan tika kliedēta jau otrdien, kad Lukašenko paziņoja, ka uz samitu nebrauks.
Patiesie iemesli šādai rīcībai, protams, ir grūti nosakāmi, taču atsevišķi baltkrievu politikas vērotāji norāda, ka izskaidrojums ir viegli atrodams. Proti, nekādu konkrētu lēmumu par Baltkrieviju arī šajā samitā, visticamāk, nebūs. Vācijas politiskās krīzes dēļ faktiski neiespējama ir kļuvusi Lukašenko kārotā tikšanās ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli un cerības uz sarunām ar citu Eiropas lielvalstu līderiem arī bija visai niecīgas. Tieši tāpēc devalvēt pirmo vizīti Briselē bez augstākā līmeņa kontaktiem īsti neesot vērts.
Septembrī Baltkrievija piesaistīja pastiprinātu uzmanību, kopīgi ar Krieviju rīkojot vērienīgās militārās mācības ''Zapad 2017'' un izceļoties ar nepieredzētu atvērtību Rietumu novērotājiem un žurnālistiem. Gan šis fakts, gan minētais Lukašenko uzaicinājums uz Briseles samitu lika izskanēt minējumiem par to, ka Minska kārtējo reizi cenšas uzlabot attiecības ar Eiropas Savienību, iespējams, ne tik labo attiecību ar Krieviju dēļ. Par to, kā attīstās Eiropas Savienības attiecības ar Baltkrieviju, Latvijas Radio korespondents Uģis Lībietis centās noskaidrot, iztaujājot Eiropas Savienības delegācijas Baltkrievijā vadītāju Andreu Viktorinu, kura, starp citu, pirms tam bija Vācijas vēstniece Latvijā:
Uģis Lībietis: Mēs visi zinām, ka Eiropas Savienības attieksme pret Baltkrieviju Austrumu partnerības programmas ietvaros atšķiras no citām valstīm. Kā jūs vērtētu šīs attiecības?
Andrea Viktorina: Kopš es ierados Baltkrievijā, manuprāt,
attiecības ar Eiropas Savienību ir uzlabojušās. Visvērtīgākais solis ir bijis politieslodzīto atbrīvošana, taču tas nav vienīgais.
Mums ir izdevies radīt vairākus sadarbības instrumentus, ir nodibināta koordinācijas grupa, kurā divreiz gadā notiek Eiropas Savienības amatpersonu un Baltkrievijas valdības pārstāvju konsultācijas. Mēs apspriežam dažādus politiskās sadarbības veidus, palīdzību citās jomās. Mēs tiešām vēlamies, lai diskusijās ir iesaistītas atbildīgās ministrijas un, kas īpaši svarīgi, pilsoniskā sabiedrība. Otra lieta, kas parāda virzību uz priekšu, ir cilvēktiesību dialoga atsākšanās. Mēs uzskatām, ka mūsu attiecības ir balstītas uz vērtībām, demokrātiju un likuma varu. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka daļā no diskusijām tiek iekļautas arī nevalstiskās organizācijas, kas sniedz savu viedokli vai kritiku par atsevišķiem politikas piedāvājumiem. Un vēl – mēs esam vienojušies uzsākt sektorālu dialogu par tirdzniecību, muitu, fitosanitāriem un citiem jautājumiem. Tas, ka mēs spējam runāt par abas puses interesējošām tēmām, ir ļoti nozīmīgs sasniegums.
Daudzi cilvēki Baltkrievijā norāda, ka cilvēktiesību jēdziena izpratne Baltkrievijā un Eiropas Savienībā ievērojami atšķiras.
Protams, atšķirības ir. Baltkrievu valdība lielu uzmanību pievērš sasniegtajam progresam ekonomisko un kulturālo tiesību nodrošināšanā. Mēs, protams, koncentrējamies arī uz politiskajām un pilsoniskajām cilvēktiesībām. Vēl pirms četriem gadiem cilvēktiesību jautājums nebija īpaši vēlams šajā valstī, taču tagad mēs par to runājam. Man, protams, gribētos lielāku progresu atsevišķās jomās, piemēram, jautājumā par nāvessoda atcelšanu. Taču arī šajā jomā mēs šogad esam sarīkojuši jau divas konferences, britu eksperti ir devušies braucienā pa valsti kopā ar parlamenta pārstāvjiem cilvēktiesību jomā. Jā, tas vēl nav vēlamais gala rezultāts, taču tas pierāda iespēju uzsākt atklātu diskusiju.
Vai šis tiešām ir vissvarīgākais jautājums? Varbūt ikmēneša vai ikgadēja cilvēku apspiešana ielās ir svarīgāka problēma?
Mēs pievēršam uzmanību visiem cilvēktiesību jautājumiem. Nāvessods mums ir svarīgs, taču mēs daudz runājam arī par preses brīvību, pulcēšanās brīvību, izmaiņām vēlēšanu likumā.
Jūs jau minējāt savas galvenās intereses, bet kādas ir baltkrievu puses galvenās intereses?
Baltkrievu pusei sadarbība ekonomiskajā un finansiālajā jomā ir vissvarīgākā. Viņi cer uz lielākām investīcijām no Eiropas kompānijām, taču viņu cerības līdz šim vēl nav attaisnojušās. Mēs vēlamies attīstīt politiskās attiecības, taču tas jāskatās plašāk.
Mums ir labas attiecības ar pilsonisko sabiedrību, opozīciju, mēs tiekamies ar studentiem un cenšamies palielināt Eiropas Savienības redzamību un atpazīstamību. Mums ir arī daudz pasākumu reģionos, jo es esmu dziļi pārliecināta, ka Baltkrievija nav tikai Minska un ir nepieciešams sniegt lielāku atbalstu vietējām pašvaldībām. Ir jāsadarbojas tādos kopīgo interešu jautājumos kā vides aizsardzība, sociālā iekļautība, ekonomiskā attīstība, privātā sektora attīstība.
Kā jūs salīdzinātu finansiālās investīcijas Baltkrievijā un Eiropas Savienības atpazīstamību? Vai mērķis ir sasniegts, un kurā virzienā vēl būtu jāstrādā?
Eiropas Savienība neveic nekādas tiešas investīcijas. Ko mēs gan darām - mēs atbalstām sadarbību ar dažādām starptautiskām finanšu institūcijām, piemēram, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, kas ir kļuvusi daudz atklātāka šai valstij. Tāpat ir panākta vienošanās par Eiropas Investīciju bankas darbības uzsākšanu šajā valstī. Tā ir vairāk tehniska palīdzība, kuras mērķis ir iedrošināt īstenot dažādas reformas un pavērt jaunas iespējas, piemēram, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
Mēs popularizējam ilgtspējīgas attīstības mērķus, jo tas ir arī viens no Eiropas Savienības mērķiem. Mēs palīdzam īstenot reformas, kuras padarīs vidi pievilcīgāku ārvalstu investīcijām.
Protams, ir vēl tāls ceļš ejams, taču jāsaprot, ka tas ir arī pašu uzņēmumu lēmums, vai investēt šajā valstī.
Daudzās postpadomju valstīs ir šis uzstādījums – nemāciet mums dzīvot, bet atbalstiet finansiāli, un tad mēs īstenosim jūsu prasītās reformas. Kā jūs izskaidrotu, ka reformas ir nepieciešamas vispirms un tikai pēc tam var parādīties nauda?
Ekonomiskā situācija pēdējo divu gadu laikā ir pasliktinājusies, un viņi paši redz, ka ir nepieciešams kaut ko darīt, lai stāvokli uzlabotu. Taču vārds “reforma” šajā valstī nav īpaši cieņā. Taču arī no prezidenta puses ir sākusi palielināties izpratne par nepieciešamību atbalstīt prvātos uzņēmējus un mazināt administratīvo slogu. Mēs esam noslēguši 6 miljonu eiro vērtu vienošanos par to, ka mēs kopā ar starptautiskiem ekspertiem vēlamies sniegt padomus – kā uzlabot un attīstīt privātos uzņēmumus un padarīt tos efektīvākus un konkurētspējīgākus. Protams, daudzi norāda uz nepieciešamību arī pēc tieša finansiāla atbalsta, taču tas nav mūsu plānos.
Baltkrievijas ekspertu vidū valda viedoklis, ka Eiropas Savienības attieksme pret dažādām Austrumu partnerības dalībvalstīm, piemēram, Baltkrieviju un Azerbaidžānu, kurās abās ir visai autoritāri vadītāji, atšķiras. Baltkrievi sūdzas, ka citas valstis saņem vairāk dažādu programmu ietvaros, bet viņi tiek atstāti aiz svītras. Kā jūs mazinātu šādas bažas?
Ilgu laiku mums bija patiešām sarežģītas attiecības un tam bija savi iemesli. Pēc politieslodzīto atbrīvošanas situācija ir uzlabojusies un mēs esam dubultojuši savu atbalstu. No baltkrievu puses ir manāma ieinteresētība, taču ir nepieciešama pacietība no abām pusēm.
Mums ir jāsaprot, ka viss nevirzās uz priekšu tik ātri, un viņiem jāsaprot, ka arī mēs kaut ko sagaidām, kaut vai cilvēktiesību jomā.
Vai jūs uzskatāt, ka šī pretimnākšana no baltkrievu varas iestāžu puses patiešām nāk no sirds? Vai arī tā ir tāda ārišķība un viss patiesībā ir pa vecam?
Kopš ierašanās Baltkrievijā es esmu bijusi patiesi pārsteigta par daudzajiem cilvēkiem, tostarp valdības aprindās, kuri patiesi ir ieinteresēti veicināt šīs valsts suverenitāti, kuri atklāti pasaka, ka Baltkrievija ir Eiropas valsts un tās vēsture ir saistīta ar Eiropu, un labākas attiecības ar Eiropu ir nepieciešamas. No otras puses, viņi ir piesardzīgi un saka – darīsim visu soli pa solim! Mēs sakām tieši to pašu!
Baltkrievijas prezidents savukārt visu laiku aicina ņemt vērā attiecības ar stratēģisko sabiedroto – Krieviju. Un šeit es gribu uzsvērt, ka Eiropas Savienība nekad nav likusi Baltkrievijai izdarīt izvēli starp vienu vai otru pusi.
Taču labas attiecības ar Eiropas Savienību ir iespējamas. To neatzīst daudzi, taču šādi cilvēki ir un ar viņiem par to ir jārunā.
Un noslēgumā es gribētu jautāt – šai “soli pa solim” pieejai agri vai vēlu ir jānoved pie kaut kāda mērķa. Kādas, jūsuprāt, būs Eiropas Savienības un Baltkrievijas turpmākās attiecības un kas ir tas mērķis, kuru nākotnē vēlams sasniegt?
Procesa beigās mēs vēlamies noslēgt vienošanos par sadarbības ietvaru, kāds ir ar citām Austrumu partnerības valstīm. Mēs vēlamies suverēnu un neatkarīgu Baltkrieviju…
Bet viņi teiks – mums jau tāda ir!
.. ar cilvēktiesībām, likuma varu un kopīgām vērtībām ar Eiropas Savienību, kur mēs tiešām varam veicināt gan ekonomiskās, gan politiskās attiecības.
Bet tas ir burta interpretācijas jautājums
Tāpēc es šeit esmu, lai skaidrotu mūsu interpretāciju. Un es to daru katru dienu!
*
