Tramps šonedēļ tika plaši kritizēts par lēmumu atteikties no vairākiem likumiem klimata pārmaiņu ierobežošanas jomā, kas pieņemti iepriekšējā Amerikas prezidenta Baraka Obamas laikā. Pirms ievēlēšanas Tramps solīja izstāties arī no Parīzes klimata nolīguma, lai gan līdz šim tas vēl nav noticis.
Lai gan 2015. gada nogalē tapušo Parīzes klimata konferences nolīgumu ir ratificējusi jau 141 pasaules valsts, tostarp arī Latvija, joprojām notiek patiesa cīņa par taustāmiem soļiem uzņemto saistību izpildei. Tostarp arī
Eiropas Savienības iestāžu gaiteņos jau vairākus mēnešus starp visu dalībvalstu pārstāvjiem rit smagas diskusijas par to, cik daudz kurai valstij būtu jādara, lai sasniegtu kopējo mērķi.
Briselē bāzētās nevalstiskās organizācijas “Transports un vide” apkopojums liecina, ka tikai trīs no 28 valstīm ir gatavas darīt pietiekami daudz, lai sasniegtu vispārējo izvirzīto mērķi. Tās ir Zviedrija, Vācija un Francija. Latvija tiek ierindota 20. vietā, jo pēc organizācijas domām - Latvija nepamatoti mēģina mīkstināt topošās prasības. Vides un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece vides jautājumos Alda Ozola tam nepiekrīt:
“Latvijai faktiskais emisiju samazinājums ir ļoti liels, kas ir veikts. Ja salīdzina ar 1990. gada līmeni, šobrīd Latvijas siltumnīcu gāzu emisijas ir apmēram par 58% zemākas. Tā kā būtu arī jāvērtē tas darbs, kas jau ir paveikts.”
Ozola atzīst, ka sarežģītākās diskusijas pašreiz ir par izmešu samazinājumu lauksaimniecībā:
“Viens no lielākajiem pieaugumiem veidojas lauksaimniecības sektorā, jo 2000. gadu sākumā lauksaimnieciskās aktivitātes bija salīdzinoši zemā līmenī. Un šobrīd zemes izmantošana ir kļuvusi plašāka. Tādēļ tur emisijas Latvijas gadījumā iet uz augšu.”
Bijusī Eiropas Savienības klimata pārmaiņu komisāre Konnija Hēdegorda lauksaimniecību un transportu uzskata par vienu no sarežģītākajām jomām cīņā par izmešu samazinājumu.
“Manuprāt, transports joprojām ir vissarežģītākais sektors. Te izmešu apjoms gan Eiropā, gan pasaulē kopumā turpina pieaugt. Tādēļ transports ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Enerģētikas sektorā mēs jau esam daudz ko sasnieguši. Arī smagās industrijas, ražotāji dara diezgan daudz. Nav tā, ka viņi nevarētu darīt vēl vairāk, bet tomēr jau tagad daudz kas notiek. Tādēļ tagad mēs nonākam pie sarežģītākām jomām, starp kurām ir transports un lauksaimniecība. Un panākt jūtamu izmešu apjoma samazinājumu šajos sektoros būs ļoti liels izaicinājums,” klāsta Hēdegorda.
Eiropas Savienība kopumā ļoti lepojas ar jau paveikto cīņā ar klimata pārmaiņām. Un arī salīdzinājumā ar vairumu citu pasaules valstu mēs tik tiešām jau esam tālu tikuši. Tomēr jaunie mērķi ir visnotaļ ambiciozi. Tādēļ tie prasīs ieviest jūtamas pārmaiņas dažādās dzīves jomās. Un ar Eiropas likumiem te daudzko var panākt, uzskata Briseles domnīcas “Bruegel” vecākais pētnieks Georgs Cakmans:
“Inovāciju ziņā Eiropas Savienība daudzās tehnoloģiju jomās ir bijusi viens no spēcīgākajiem virzītājspēkiem. Un tā tam arī būtu jāpaliek. Te es runāju, piemēram, par automašīnām ar elektriskiem dzinējiem un labāku atjaunojamo resursu iekļaušanu enerģētikas sistēmā.
Te ar pareizu politiku var daudz ko panākt. Turklāt atbalsts jauno tehnoloģiju izstrādei var uzlabot arī atsevišķu Eiropas reģionu konkurētspēju salīdzinājumā ar pārējo pasauli.”
Cakmans un viņa kolēģi uzskata, ka
Eiropai būtu vērts koncentrēt lielāku uzmanību uz tiešu sadarbību ar pilsētām un mēģināt ar grantiem motivēt tās spert soļus izmešu samazināšanai. Pilsētās dzīvo 70% Eiropas iedzīvotāju, un tādēļ to ieguldījums var būt ļoti jūtams.
Savukārt Ozola paredz, ka kompromiss starp Eiropas Savienības dalībvalstīm par to, kas kuram būtu jādara, tiks panākts līdz šī gada beigām.
