Obama kļuva par Baltā nama saimnieku, uzvarot 2008.gada prezidenta vēlēšanās. Kampaņas sauklis “Pārmaiņas, kurām varam ticēt!” Četrus gadus vēlāk šo vēsti atkārto un pastiprina ar saukli “Forward!” jeb “Uz priekšu!”.
Tomēr tieši par to Baraku Obamu tagad kritizē pat demokrātus atbalstošie mediji. Viņš nespēja nodrošināt pozitīvas pārmaiņas ne lielai daļai ASV pilsoņu, nedz arī jautājumos par ārpolitiku, konfliktiem un drošību. Irākai un Afganistānai klāt nākusi arī Lībija, Jemena, Ukraina un, protams, Sīrija.
Iedrošināja Krievijas agresiju?
Raugoties no Latvijas pozīcijām, bijuši arī plusi. Lai gan viņa priekštecim republikānim Džordžam Bušam junioram varam pateikties par mūsu valsts uzņemšanu NATO, taču tieši Obama lika reāli izstrādāt Baltijas valstu aizsardzības plānu. No otras puses, ASV reakcija uz Krievijas agresiju Gruzijā, iespējams, vēlāk noveda pie Krimas aneksijas un kara Ukrainas austrumos.
“Baraka Obamas ārpolitika attiecībā uz Krieviju nosaukta par divu ceļu diplomātiju. Mums ir viens ceļš, kurā mēs pragmatiski sadarbojamies, un otrs ceļš, kurā mēs runājam par demokrātijas problēmām un cilvēktiesību problēmām. Džordža Buša laikā vienmēr, kad ar Krieviju runāja par tirdzniecību, par Afganistānu vai ko citu, vienmēr pieminēja demokrātiju un cilvēktiesības. Ka tas pasliktinās un ka nevajadzētu tik daudz ar Krieviju sadarboties. Baraks Obama bija ļoti pragmatisks attiecībā uz Krieviju, un,
kritiķi saka, ka iedrošināja Krieviju uz agresiju Austrumukrainā un Krimā.
ASV piedevusi vienu agresiju, Baraks Obama izskatās kā vājš prezidents un tas iedrošināja Krievijas agresiju. Tas nav tik viennozīmīgi. Bet tur ir savi argumenti,” norāda ASV politikas eksperts, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs.
Neveiksme ar Sīriju
Vislielākos pārmetumus Obama saņēmis par Sīriju. Ne tikai daļa ASV atbalstītās opozīcijas ar visiem ieročiem pārgāja grupējuma “Daīš” jeb “Islāma valsts” pusē, bet arī radās labvēlīgi apstākļi Krievijas interešu izvēršanai Tuvajos Austrumos. Kāda arābu komentētāja vārdiem runājot,
iepriekš neviens nebūtu ticējis, ka Sīrijas diktators Bašars al Asads paliks, bet Obama aizies. Taču tieši tas ir noticis.
Baltā nama administrācija veltīja Asadam skaļus un draudīgus paziņojumus, brīdināja Krieviju nepasliktināt stāvokli, taču humānā katastrofa sasniedza nepieredzētus apmērus. ASV prestižs tika zaudēts, ASV vadītājs sevi parādīja kā vāju un neizlēmīgu līderi, Eiropas Savienības vienotību sāka drupināt bēgļu jautājums, bet Krievija ieguva iespēju kļūt par noteicošo valsti Tuvajos Austrumos. To intervijā Latvijas Televīzijai akcentēja ietekmīgs eksperts — Ženēvas Drošības politikas centra priekšsēdētājs Fransuā Hesburgs.
“Lielais pagrieziena punkts bija 2013.gads. Sīrieši pārkāpa prezidenta Obama paša novilkto sarkano līniju. Sarkano līniju, ko akceptēja franči un briti. Un tad, kad to novilka – 2012.gadā – to apzinājās arī krievi. Obama uzaicina britus un frančus dot triecienus Sīrijai. Franči piekrīt. Bet četras stundas pirms lidmašīnu pacelšanās, Obama saka - “zināt nē, man jādodas uz Kongresu. Varbūt arī nav jādodas, bet es dodu priekšroku doties.” Īsāk runājot, pilotus atsauc, no uzpildes lidmašīnām izlej degvielu un kaujas lidmašīnas atgriežas angāros.
Kopš tā laika Obamu neuztvēra nopietni kā stratēģisku spēlētāju ne draugi, ne ienaidnieki. Sākās notikumu virtene pasaulē, tostarp pašā Sīrijā.
Krievi izšķīrās rīkoties izlēmīgi. Un viņi guva panākumus: Bašars palicis savā vietā, Krievija kļuvusi par vadošu valsti Tuvajos Austrumos. Krievija vairs nav reģionāla vara, tā atkal ir lielvara. To izraisīja Obamas lēmuma maiņa 2013.gadā,” norāda Hesburgs.
Cilvēciskums un asaras
Tomēr vienlaikus daļā mūsdienu sabiedrības, jo īpaši jaunāku pilsētas iedzīvotāju vidū Obama bija ļoti populārs prezidents. Viņam piemita atbruņojošs cilvēciskums, viņa runas bija izcils oratormākslas paraugs, un viņš spēja sniegt emocionālu komfortu. Ne velti pār Obamas vaigiem vairākkārt ritējušas asaras. Vārdi “Raudošs Obama” angļu valodā izsauc gūzmu ar šiem attēliem tīmekļa pārlūkos.
Psiholoģijā pazīstams fenomens — stabilā un mierpilnā pasaulē aug pieprasījums pēc iejūtīga līdera. Toties nestabilitāte un ārēji draudi liek vēlēties ko izlēmīgāku un konservatīvāku.
“Ja situācija ir nenoteikta, nestabila, draudīga, psiholoģijā runā par nāves draudiem. Viss, kas saistīts ar terorismu, izraisa domas par mirstību un ka beigas var pienākt ātrāk, nekā ceram, ka pienāks. Ja tā domājam, tad kļūstam konservatīvāki, neelastīgāki savā domāšanā un sagaidām arī no citiem, ka pieturēsies lomu ideālam. Tajā brīdī ideālais valsts vadītājs ir tāds, kuram jebkurš jautājums ir atrisināms pāris sekunžu laikā, daudz nedomājot, pasakot precīzi, - tā būs,” skaidro LU profesors, psiholoģijas nodaļas vadītājs Ivars Austers.
Pašcieņa un plašas simpātijas
Baraks Obama bija pirmais melnādainais prezidents ASV vēsturē. Apskatnieki vienisprātis – Obamas ģimene ir spējusi saglabāt pašcieņu un raisīt plašas simpātijas par spīti daudziem rasistiskiem uzbrukumiem, tostarp no republikāņu kongresmeņu puses. Un lielai daļai sabiedrības, tostarp imigrantiem un dažādām minoritātēm, bija nepieciešams prezidents, kura paraugs iedvesmo un palīdz.
“Manas dzīves lielākais gods bijis kalpot par jūsu prezidentu. Pēc aizvadītajiem astoņiem gadiem esmu pat vēl optimistiskāks par mūsu valsts iespējām. Arī turpmāk kā pilsonis strādāšu ar jums plecu pie pleca visās sava mūža atlikušajās dienās. Paldies ik katram! Lai Dievs jūs svētī! Un Lai Dievs Svētī Amerikas Savienotās Valstis!” prezidentūras noslēgumā pauda Obama.
