Nobela miera prēmijas kandidāti stāsta par piedzīvoto Lesbas salā bēgļu krīzes laikā

“Gadsimta darījums, kas vairs neatkārtosies nekad” - tā par migrācijas krīzi saka grieķu zvejnieks, kurš pērn tika nominēts Nobela miera prēmijai. Lai gan šogad migrantu un bēgļu plūsma Grieķijā ir samazinājusies, nopietna situācija saglabājas grieķu salās, kur šobrīd atrodas aptuveni piecpadsmit tūkstoši patvēruma meklētāju.

Divi Nobela prēmijas kandidāti Lesbas salā Latvijas Televīzijai (LTV) stāstīja par piedzīvoto.     

Pirms diviem gadiem Lesbas salas skaistā zvejnieku ciema Skala Sikamineja krastos katru dienu piestāja simtiem pārpildītu gumijas laivu. Tūkstošiem migrantu ar maziem bērniem uz rokām lūdza pēc palīdzības. Vietējie iedzīvotāji atsaucās svešu cilvēku nelaimei no visas sirds, sniedzot ēdienu, apģērbu un pajumti.

Fotogrāfija, kurā redzama grieķu vecmāmiņa ar Sīrijas bēgļiem, kļuva par simbolu salas iedzīvotāju atsaucībai. Sieviete, kas baroja zīdaini no pudelītes, ir 85 gadus vecā Emilija Kamvisi. Pērn viņa tika nominēta Nobela miera prēmijai. Šodien viņa dalās atmiņās.

“Es paņēmu šo bērniņu klēpī un atcerējos, kā agrāk auklēju savus bērnus, man viņi ir četri, un tagad 16 mazbērni. Arī šis bērniņš man likās kā mans mazdēliņš. Es viņu neuztvēru kā svešu. Viņam bija tikai viens mēnesis!” atcerējās Emilija Kamvisi.

Sieviete stāstīja, ka arī viņa, tāpat kā daudzi citi šī ciema iedzīvotāji, ir bēgļu bērns. Emilijas Kamvisi vecāki bēga no Turcijas 1922.gadā, lai glābtu savu dzīvību no turku slepkavām. Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc ikviens ciemā bez kavēšanās sniedza migrantiem palīdzīgu roku.

 “Tie cilvēki, kas atbrauca, bija ļoti labi. Kāda sieviete, izkāpjot no laivas, pienāca, apraudājās un apskāva mani. Mēs pavadījām ar viņiem laiku, ņēmām viņu apģērbu, lai izmazgātu, un atdevām tīru, auklējāmies ar bērniem. Aicinājām ciemos, lai pabarotu, bet viņi bija tik sagrauti, ka viņiem nebija vairs ēstgribas,” stāstīja Kamvisi.

“Mēs redzējām daudz skumju lietu. Savā sirdī mēs izjutām lielas sāpes, jo pirmo reizi sastapāmies ar šādu cilvēku nelaimi,” atzina salas iedzīvotāja.

Pati Nobela miera prēmijas kandidāte ir parasta grieķu pensionāre. Sieviete atceras, ka visu mūžu smagi strādājusi – gan lauku darbos, gan arī pelnot iztikai ar šūšanu. Tagad viņas pensija ir 300 eiro, kas pārsvarā aiziet komunālo izdevumu apmaksai. Taču viņa nesūdzas. Labi, ka bērni palīdzot. 

“Lai ko es darītu, es gribu dalīties ar citiem. Labāk es atdošu ēdienu tev, nekā apēdīšu pati. Kādu dienu bija atnākusi kāda sieviete stāvoklī, viņa vajadzēja aiziet uz tualeti. Es todien biju uztaisījusi siera pīrāgu. Viņa to neapēda, jo gribēja aiznest vīram. Es ieliku vēl divus gabalus un iedevu viņai līdzi,” atcerējās Kamvisi.

Par to, ka Nobela prēmija nav saņemta, Emilija Kamvisi nebēdā. Saka, tas nestu labumu Grieķijai,  bet viņai personīgi tas nav tik  svarīgi.

Lesba atrodas Egejas jūras ziemeļaustrumos, vien aptuveni piecu kilometru attālumā no Turcijas krasta. Un šis apstāklis izšķīra salas likteni migrācijas krīzes uzliesmojumā pirms diviem gadiem. Kopš tā laika Lesbu šķērsojis jau vairāk nekā viens miljons migrantu un bēgļu. Simtiem zaudējuši savu dzīvību Egejas jūras ūdeņos.

Neatpazītu mirušo bijis tik daudz, ka vietas senākajos salas kapos nepietika un vajadzēja steidzami meklēt jaunu apglabāšanas vietu. Tagad viņi dus kopā  – musulmaņi līdzās pareizticīgajiem. Parastas kapa plāksnes ar vārdu, dzimšanas un miršanas datumu līdzās grieķu marmora kapiem ar krustiem. Spriežot pēc uzrakstiem, daudz bojāgājušo ir bērni. Bieži vien informācijas par apglabāto nav vispār nekādas. Plāksnē rakstīts tikai viens vārds – “nezināms”.

Zvejnieks Strats Valamis pērn kā otrs salinieks tika izvirzīts Nobela miera prēmijas saņemšanai. Sākoties lielajai migrantu krīzei, viņam daudz biežāk nācās doties jūrā nevis zvejot, bet glābt cilvēkus – gados vecus, zīdaiņus, vīriešus un sievietes. Daudzi viņa rokās bijuši jau miruši. Traģiskas atmiņas, kas, kā pats atzīst, paliks ar viņu uz mūžu. 

 “Cilvēki slīka, sauca pēc palīdzības, cik mirušus zīdaiņus esam izvilkuši no ūdens… Taču beigu beigās, kā es redzu šobrīd, nevienam šie cilvēki nerūp. Noslēdza vienošanos Eiropas Savienība ar Turciju. Un kas? Kopš tās dienas vienalga cilvēki brauc. Bet viņi ir tagad iesprostoti nometnē kā cietumā un ziemā atkal var tur nomirt,” sacīja Strats Valamis.

Daloties savās pārdomās par migrācijas krīzi, zvejnieks lielus pārmetumus velta gan Eiropas, gan savas valsts politiķu vienaldzībai. Kritiski viņš vērtē arī daudzās nevalstiskās organizācijas, kas ieradušās Grieķijā palīdzēt migrantiem. Viņam šķiet, ka tās tikai atpelna savu algu un rūpējas, lai patvēruma meklētāji netiktu viņu valstīs.

“Mans vēstījums ir viens – pārstājiet savas intereses likt pāri cilvēkiem, cilvēku dzīvībai. Visi to redz kā biznesu. Tas, kas notika te, ir gadsimta darījums, kas nekad vairs neatkārtosies. Gan cilvēktirgotājiem, gan nevalstiskajām organizācijām un valstīm,” sacīja Strats Valamis.

“1996.gadā, kad šeit atnāca viena divas laivas, Vācija uzreiz paņēma viņus, jo vajadzēja lētu darbaspēku. Tagad Vācija aizvērusi robežas. Nevar Vācija sūtīt kuģus ar ieročiem un pēc tam teikt, ka man šie cilvēki nav vajadzīgi. Vai arī atbrauc šeit cilvēki no Lielbritānijas, Itālijas, Zviedrijas, lai strādātu šeit. Kāpēc? Paņemiet šos cilvēkus savā valstī un tur viņiem palīdziet. Kāpēc jāatstāj visi Grieķijā?” vaicā zvejnieks.

Grieķija pati cieš no ekonomiskās krīzes, piebilda zvejnieks. Viņaprāt, izveidojot sliktus uzturēšanas apstākļus migrantiem un bēgļiem salas lielākajā nometnē, tādā veidā tiek dots signāls pārējiem, ka nav vērts mērot šo ceļu. Un tomēr tas nespēj atturēt aizvien jaunas migrantu grupas no bīstamā ceļojuma.   

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti