“Mums ir par maz bērnu. Mums trūkst kvalificēta darbaspēka. Kāpēc gan to nevarētu risināt, uzaicinot uz Vāciju vēl vienu miljonu krievvāciešu no bijušās Padomju Savienības republikām tā vietā, lai šeit izmitinātu miljoniem arābu un afrikāņu?” no tribīnes jautāja partijas deputāta kandidāts Oigens Šmits.
Un tiklīdz Šmits no tribīnes izteicis šos vārdus, viņu noslāpē aplausu vētra. Aplaudētāji ir labēji populistiskās partijas “Alternatīva Vācijai” atbalstītāji.
Oigens Šmits, 41 gadu vecs, uzvalkā tērpts gara auguma vīrietis, trīs bērnu tēvs, pēc profesijas informātikas speciālists, sper pirmos soļus politikā. Viņš ir “Alternatīvas Vācijai” deputāta amata kandidāts Bundestāga vēlēšanās no Ziemeļreinas-Vestfālenes pavalsts.
Uzstājoties krieviski runājošo auditorijās, gan viņa vārds skan nedaudz citādi - nevis Oigens, bet gan Jevgeņijs Šmits.
Vācu valodā Šmits runā ar vieglu krievisku akcentu. Dzimis un audzis Kazahstānā, studējis Krievijā. Uz Vāciju pārcēlies deviņdesmitajos gados kā repatriants. Tolaik, izmantojot valdības programmu etnisko vāciešu atpakaļaicināšanai, Vācijā iebrauca simtiem tūkstoši repatriantu un viņu ģimenes locekļu no bijušās Padomju Savienības republikām. Šodien tā dēvēto krievvāciešu skaits Vācijā sasniedz apmēram 4 miljonus.
Jāveicina patriotisms, nacionālā apziņa, nost ar bēgļiem, migrantiem, islamu, multikulturālismu - tās ir tēmas, par kurām runā Šmits. Pret iebraucējiem vērsta retorika, no mērenas kritikas līdz pat robežai ar rasismu, ir “Alternatīvas Vācijai” pamatinstruments cīņā par vēlētāju balsīm.
Taču paradokss ir: viena no šīs pretimigrantu partijas būtiskām vēlētāju grupām ir cilvēki, kuri paši Vācijā ir iebraucēji - krievvācieši. No deviņdesmito gadu sākuma līdz pat nesenai pagātnei krievvāciešu tipiska politiskā izvēle bija kristīgie demokrāti. Daudziem to noteica pateicības jūtas pret savu aizgādni, repatriantu atpakaļaicināšanas idejas galveno aizstāvi, agrāko kancleru Helmutu Kolu.
Kristīgo demokrātu vietu repatriantu sirdīs ieņem “Alternatīva Vācijai”
Nu tas ir mainījies. Angelas Merkeles kristīgo demokrātu vietu repatriantu sirdīs ieņēmusi “Alternatīva Vācijai”. Tā patlaban ir populārākā politiskā partija krievvāciešu vidū. Jau landtāgu vēlēšanās īpaši izcilus panākumus “Alternatīva Vācijai” guva tieši reģionos un pilsētās, kur mīt visvairāk krievvalodīgu Vācijas pilsoņu. Tas, ka tik daudz krievvāciešu atbalsta “Alternatīvu Vācijai”, nav nekāds brīnums, saka Oigens Šmits.
Ar viņu “Latvijas Radio” kādā lietainā dienā tiekas Hirtā, mazā pilsētciematā netālu no Ķelnes, kur atrodas Šmita ģimenes dzīvesvieta.
“Agrāk mēs, krievvācieši, bijām uzcītīgi Kristīgo demokrātu savienības vēlētāji, jo tā pārstāvēja konservatīvas vērtības. Nu šī partija tās vairs nepārstāv. It sevišķi kopš brīža, kad viņi nobalsoja par viendzimuma laulību ieviešanu, tā zaudējusi mūsu simpātijas. Mēs vēlamies turpināt tradicionālu dzīvi. Tētis, mamma un bērni. Tētis – vīrietis. Mamma – sieviete. Tas ir mūsu priekšstats par ģimeni,” skaidro Šmits.
“Krievvāciešiem ģimenes vērtības ir ļoti svarīgas. “Alternatīvā Vācijai” ir daudz kristiešu, un mēs nevaram akceptēt kristīgo demokrātu liberālo attieksmi pret laulību,” viņš piebilst.
Lūzuma punkts, kad krievvācieši sāka pievērsties “Alternatīvai Vācijai”, gan bija jau senāk - 2016. gada sākumā. Tolaik krievvalodīgos masveidā ielās izveda tā dēvētā Ļizas lieta jeb skandāls ar Berlīnē it kā patvēruma meklētāju izvaroto krievu meitenīti. Tas gan vēlāk izrādījās izdomāts stāsts. Taču pagrieziena punkts šis bija arī tādā ziņā, ka tā bija pirmā reize, kad krievvācieši uzdrošinājās sevi demonstrēt kā atsevišķu sabiedrības grupu. Līdz tam viņi drīzāk par varītēm bija centušies piederēt, iekļauties, neizcelties.
Kāpēc tā? Kas ir mainījies? Oigens Šmits skaidro, ka 20.gadsimtā Padomju Savienībā krievvācieši tika ilgstoši un smagi vajāti, cieta no deportācijām. “Mūsu valoda tika aizliegta, tādēļ ne visi krievvācieši šodien runā perfektā vācu valodā. Taču mēs palikām uzticīgi savai identitātei un bijām lepni būt vācieši. Tolaik, kad Helmuts Kols mūs ielūdza, bijām laimīgi par doto iespēju dzīvot zemē, kurā tiekam akceptēti. Gribējām pēc iespējas ātrāk integrēties sabiedrībā. Būvējām šeit savu dzīvi praktiski no nulles. Taču tad pienāca brīdis, kad apjautām: Vācija ir mainījusies. Būt vācietim – tas vairs mūsu zemē netiek vērtēts kā kaut kas pozitīvs. Bērniem šeit jau skolā tiek ieaudzināta vainas apziņa par visu, ko vācieši sliktu pastrādājuši Otrajā pasaules karā,” klāsta Šmits.
“Mums, krievvāciešiem, protams, šādas vainas apziņas nav. Otrkārt, sākām manīt, ka mūsu zemē arvien vairāk ierodas cilvēki, kuriem nav svarīgas kristīgās vērtības, un notiek islamizācija, aug migrantu kriminalitāte. Un piepeši sākām kļūt politiski aktīvi. Sākām jautāt - ko varam darīt? Tā ir mūsu zeme, citas Vācijas mums nav. Mums tā jāglābj,” uzsver Šmits.
“Liksim mierā Trešo reihu”
Mēs, krievvācieši, arī esam vācieši, taču uz mums tieši negulstas nacisma noziegumu pagātne, tādēļ mūsu vēstures izpratne drīkst būt arī citāda, ne tik personiska - apmēram tā varētu pārfrāzēt Šmita domu gājienu.
Viņš nav vienīgais ar šādu pārliecību. Kāds cits krievvācietis, “Alternatīvas Vācijai” aktīvists Heinrihs Grots, raidsabiedrības “Westdeutscher Rundfunk” izprašņāts, kā vērtē to, ka “Alternatīvā Vācijai” ir ļaudis, kuri pauž nekritisku attieksmi pret Trešo reihu, attrauc: neko nevar darīt, partijā esot dažādi viedokļi.
Kad iztaujāšana nemitējas, pārsteidz intervētāju, atgaiņādamies ar vārdiem: “Liksim mierā Trešo reihu. Tas, man šķiet, nebija sliktākais laiks vācu tautai.”
Ja tā, tad kas īsti ir šīs partijas ideoloģija? Vai tā ietver arī šādus uzskatus? Ka partijai patiesi ir problēmas ar tās rindās esošajiem labējiem ekstrēmistiem, nesen pirmo reizi atzinusi arī tās vadītāja Frauke Petrija. Oigens Šmits gan uzsver: daudz kas tiekot mediju pārspīlēts.
“Problēma ir tā, ka ir tāda 1968. gada kustība. Kreisa marksistiska kustība, kas sešdesmitajos gados uzstādīja mērķi Vācijā uzbūvēt ekstrēmistiski kreisu sabiedrību. Taču darīt to ne ar spēku vai revolūcijām, bet gan ar pāraudzināšanu. Daudzi šīs kustības piekritēji ieguva varu skolās un augstskolās. Viņu darbības rezultāts ir mūsdienu ļoti kreisi noskaņotā sabiedrība Vācijā. No ārpuses varbūt tas nav tik labi redzams, bet tā ir. Jebkurā citā valstī ir normāli sacīt: es mīlu savu zemi. Ja latvietis saka: es esmu savas valsts patriots, tad tas ir pilnīgi normāli. Ja turpretī sevi par patriotu nosauc vācietis, ja viņš pasaka, ka mīl savu valsti, tad viņš par to vien tiek pieskaitīts labējiem ekstrēmistiem. Tā ir mūsu zemes īpatnība. Taču mēs mēģinām to mainīt,” klāsta Šmits.
Vai iespējams mainīt gadu desmitu laikā nostiprinājušos, vēsturisku sabiedrisku vienošanos? Šķiet, tam īsti netic arī pats Oigens Šmits. Taču diezgan droši ticami ir, ka šajās vēlēšanās “Alternatīvai Vācijai” par krietnu devu balsu varēs pateikties tieši krievvāciešiem.
