Divi šovasar piedzīvotie masveida kiberzubrukumi, kas kļuva pazīstami ar nosaukumu “WannaCry” un “NotPetya”, ne tikai paralizēja daudzu iestāžu darbu, bet arī pierādīja uzbrucēju spēku. Vīruss izplatījās ātri un efektīvi, un tā sekas bija jūtamas no Ukrainas līdz Amerikai. Tādēļ arī NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs pasvītro, ka alianse sāk arvien nopietnāk uztvert kiberdraudus:
“Ir daudz, daudz apdraudējumu. Mēs esam pieredzējuši lielu uzbrukumu skaitu, kas sasniedz vairākus simtus. Gandrīz katru dienu mēs saskaramies ar dažādiem uzbrukumiem NATO datortīkliem. Tie svārstās no nelieliem incidentiem līdz nopietniem uzbrukumiem, kad ir nepieciešama mūsu ekspertu iesaiste, lai tos apturētu. Skaitļi ir lieli, bet uzbrukumu nopietnības pakāpe atšķiras.”
Jenss Stoltenbergs min, ka uzbrukumu skaits NATO datortīkliem ir jūtami palielinājies. Šogad ir konstatēts par aptuveni 60% vairāk uzbrukumu nekā pērn.
Daži no tiem varētu būt nākuši no Krievijas, citi no Ziemeļkorejas. Uzbrukumos iesaistās arī kriminālās organizācijas, kas nav tieši saistītas ar konkrēto valstu drošības dienestiem vai politisko vadību.
“Viens no izaicinājumiem, kas raksturo kiberuzbrukumus, ir spēja noteikt, kurš tos ir paveicis. Pateikt, kurš stāv aiz konkrētā uzbrukuma, ir patiesi nopietns izaicinājums. Tādēļ tas ir viens no jautājumiem, kuram mēs šobrīd pastiprināti pievēršam uzmanību. Un šo noteikšanas spēju var uzlabot, veicot mācības un attīstot tehnoloģijas,” norāda Stoltenbergs.
Arī Tallinā izvietotā NATO kiberdoršības centra pētnieki pēc šovasar piedzīvoto datorvīrusu straujās izplatīšanās ir mudinājuši starptautisko sabiedrību sniegt vienotu atbildi. Un tam ir nepieciešama ciešāka sadarbība starp alianses dalībvalstīm. To pasvītro arī jaunā ASV vēstniece NATO Keja Beilija-Hatčisona:
“Aizsardzības jomā mēs vēl varam daudz ko darīt, lai uzlabotu informācijas apmaiņu. Tādēļ es sagaidu, ka aizsardzības ministri apspriedīs, kā tas varētu notikt un kā mēs varētu veiksmīgāk apmainīties ar datiem kiberuzbrukumu brīdī, līdz ar to uzlabojot mūsu kopējās aizsardzības spējas šajā jomā.”
Kibertelpa nesen ir izcelta kā atsevišķa aizsardzības joma līdztekus jūrai, sauszemei un gaisa telpai. Un valstis cenšas darīt vairāk, lai apmainītos ar informāciju kiberuzbrukumu gadījumos.
“Mēs esam izveidojuši platformu, lai dalītos ar informāciju datorvīrusu uzbrukumu gadījumos. Un, piemēram, “WannaCry” vīrusa laikā mēs redzējām, cik noderīga var būt platforma, kas ļauj visu laiku apmainīties ar jaunāko informāciju, jo tā palīdz mums reaģēt pēc iespējas efektīvāk,” uzsver Stoltenbergs.
Tāpat NATO šobrīd spriež arī par komandstruktūras izmaiņām. Pēc Aukstā kara beigām komandstruktūrā iesaistīto militāro speciālistu skaits tika būtiski samazināts. Tagad, līdz ar jauno izaicinājumu rašanos Eiropā, tiek atkal runāts par speciālistu skaita palielināšanu. Un te kiberdrošība ir tikai viens no aspektiem. Ne mazāk būtiski ir arī uzlabot ātrumu, ar kādu NATO valstu spēki var pārvietoties Eiropā. Lai to panāktu, ir jāmazina esošās birokrātiskās prasības.
“Es domāju, ka pašreiz jau daudz kas tiek darīts, lai padarītu aliansi efektīvāku, mazinātu sadrumstalotību un veicinātu savstarpējo savietojamību, lai NATO spēki varētu labāk un ātrāk reaģēt,” secina Beilija-Hatčisona.
Daudziem NATO komandstruktūras pārskatīšana atgādina Aukstā kara laiku atgriešanos. Tomēr Stoltenbergs uzsver, ka Ziemeļatlantijas alianses spēks ir tās spējā nemitīgi pielāgoties situācijai un reaģēt uz jauniem izaicinājumiem.
