Ne tikai lielas un mazas kompānijas, bet veselas valstis un reģioni ar lielām cerībām lūkojas uz sadarbību ar šīs planētas otro lielāko ekonomiku – Ķīnu. Pēc asiņaina pilsoņu kara un traģiskiem sociāliem un ekonomiskiem eksperimentiem pēdējās desmitgadēs šī valsts strauji atveras un nostiprinās kā globāla lielvara.
Jau, beidzoties pilsoņu karam Ķīnā, 1949.gadā kļuva skaidrs, ka milzīgā valsts tomēr nespēj savā ekonomikā līdzināties PSRS un ASV. Tādēļ paknapās pašmāju inovācijas regulāri papildinātas ar industriālo spiegošanu un kopēšanu.
Pirmkārt, tas izpaudās militārajā jomā, sākot ar padomju “MiG-21” un citu lidaparātu faktisku pārrasēšanu 60.gados un beidzot ar jaunākajām ASV bezpilota lidmašīnām pēdējos gados. Tā kā Ķīnas varasiestādes uz to piever acis, mūsdienās tas turpinās arī civilajā rūpniecībā: vai tas būtu BMW X5 līdzinieks, vai ekskluzīvā “Rolls Royce” krietni vien lētākais radinieks.
Ķīnas sabiedrībā šāda kopēšana nerada aizspriedumus, gluži pretēji – vēsturiski to uztver kā labu veidu mācīties. “Ķīnieši, atbildot uz šādām apsūdzībām, saka – vai tad, piemēram, Disnejlenda ir Amerikā izdomāta? Tas taču ir Tivoli parks, nokopēts un uztaisīts tā, lai to var pārdot. Hamburgers nes sevī vārdu Hamburga... Kāpēc mēs nevaram aizņemties kaut ko, pārveidot par kaut ko citu un pēc tam asociēt to ar sevi? Tas ir pirmkārt. Otrkārt,
Ķīnā pastāv vēsturiska ideja par kopēšanu kā pilnveidošanos.
Tātad individuāli izcils mākslinieks ir nevis tas, kurš rada to, ko neviens cits nemāk, bet gluži otrādi – tas ir cilvēks, kurš spēj pēc iespējas tuvāk attēlot izcilo, kas bijis pirms viņa,” skaidro Ķīnas kultūras un mūsdienu attiecību eksperte, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Konfūcija centra direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.
Taču, ja nokopēt Supermenu nav sarežģīti, tad iegūt informāciju par bezpilota lidmašīnām – ir gan. Un Ķīnas gadījumā tas ir iespējams, pateicoties centralizētai komunistiskās pārvaldes politikai, ko poētiski dēvē par tūkstoš smilšu graudiņiem. Uz Rietumiem tiek sūtīti zinātnieki, uzņēmēji, studenti un pat vienkārši ierindas cilvēki nolūkā iepazīt dzīvi ārzemēs un bieži vien arī iegūt valstij noderīgu informāciju.
Nelielie informācijas graudiņi veido kopējo mozaīku, kas palīdz Ķīnas industriālo mērķu sasniegšanai.
Tas darbojas arī pretējā virzienā – pietiekami daudz ASV zinātnieku un uzņēmēju tiek laipni uzņemti Ķīnā, kur ir daudz viņus uzklausīt gribošu ausu. Tādējādi valsts kompensē inovāciju trūkumu. Un tas ir kļuvis par nacionālā lepnuma jautājumu. Ne velti visvairāk tiek izcelti tādi Ķīnas sasniegumi kā ātrvilcienu tehnoloģijas un e-komercijas platformas.
“Inovāciju trūkums īpaši sāp ķīniešiem tāpēc, ka ķīniešu pašapziņa un izglītības sistēma ir balstīta nosacītā zelta laikmeta domāšanā. Agrāk mēs dominējām, taču tad mums bija pagrimums, vēlā Ciņ dinastija, opija kari un nonākšana uz ceļiem puskolonijas statusā lielo Rietumu lielvaru priekšā. Tāpēc tieksme pēc inovācijām,
tieksme sevi pierādīt kā inovatīvu valsti ir tikpat svarīga kā piespiedu motivācija vai finansiāla motivācija,” norāda RSU Konfūcija centra direktore.
Lai kādas arī nebūtu metodes, viens ir skaidrs – tās strādā gan ekonomiskajā, gan militārajā jomā. 2012.gadā Ķīna apsteidza ASV kā lielāko tirgotājvalsti pēc eksporta un importa summas rādītājiem. Bet Ķīnas militārie tēriņi, saskaņā ar Stokholmas miera institūta datiem, pašlaik ir jau trīs reizes lielāki nekā Krievijai.
