Studente Lučija: "Varbūt tā balsošana arī neskaitās pavisam oficiāla. Bet mēs nobalsojām. Mēs to izdarījām. Visi sanāca kopā un cilvēki rajonā, kur es dzīvoju, par kuriem nekad nedomāju, ka viņi ies balsot ... Tas dod mums varu."
Un jaunieši ir ļoti dusmīgi. Viņi saprot situācijas viennozīmīgumu. To, ka Katalonija varētu arī sadzīvot ar Spāniju; to, ka Spānijas konstitūcija pasaka “ valsts ir nedalāma”; to, ka Katalonijā dzīvo ļoti daudz cilvēku, kuri vēlētos palikt Spānijas sastāvā. Bet Eiprila un Lučija grib izteikties, balsot un gatavas tādēļ riskēt ar savu drošību.
Lučija: „Arī uz mūsu iecirkni svētdien atnāca policija. Es uz iecirkni atnācu puspiecos no rīta. Mums teica, ja pirms balsošanas sākuma tur būs vairāk par 20 cilvēkiem tā skaitīsies kā demonstrācija un viņi nevarēs neko izdarīt."
Lučia nebija vienīgā, kas agri no rīta pirms referenduma atnāca uz Spānijas konstitucionālās tiesas aizliegtās balsošanas iecirkņiem. Skolas, koledžas un baznīcas vairākas dienas bija cilvēku pilnas. Lai atrastu pamatojumu te atrasties, skolēnu vecāki rīkoja festivālus, koncertus, jogas nodarbības, pat nakšņoja pie iecirkņu durvīm – lai tik skolas ēkās nevar ienākt policija un konfiscēt vēlēšanu urnas.
"Kad policija atnāca, lai konfiscētu vēlēšanu urnas, cilvēki apsēdās uz grīdas, lai viņus neielaistu iekšā. Un policisti vienkārši sāka spārdīt cilvēkus ar kājām. Viens cilvēks zaudēja samaņu, citam salauza roku... Un kad mēs sākām kliegt – vācieties prom uz savu valsti,viņi izvilka stekus un sāka mūs sist."
Šoku, ko Katalonija izjutusi, kad Spānijas policija ar vardarbību vērsās pret referenduma apmeklētājiem, var saprast – brīvdomīgie demokrātiskas valsts iedzīvotāji zināja, ka dodas uz nesaskaņotu, Madrides neatbalstītu referendumu, zināja, ka viņiem, iespējams, traucēs vai neļaus nobalsot. Bet gandrīz neviens negaidīja, ka konstitūcijas un likuma vārdā viņus sitīs. Vēlāk bieži spriedīs - vai vardarbība bijusi nejauša, sakāpinātu emociju rezultāts, vai arī stratēģisks solis – Madridei bija jāparāda, ka tā nevairīsies izmantot ekstrēmo spēku, ja Katalonija pasludinās neatkarību.
Bet ja tā tiešām bija spēka demonstrācija, diez vai tā ir kādu iebiedējusi. Drīzāk vēl vairāk uzjundījusi emocijas. Kataloniešu spīts licis neatkarības atbalstītājiem dažas stundas pēc piedzīvotā atgriezties pie balsošanas centriem. Pēc balsošanas slēgšanas, naktī, milzīgie pūļi sanākuši pie iecirkņiem – sagaidīt rezultātus.
Improvizētās tautas sapulcēs daudzi turpat klausījās radio - Spānijas premjera Marjano Rahoja runu. Viņš nosodīja referendumu un paziņoja, ka policijas darbības bija pamatotas.
"Rahojs saka, ka nekas nav noticis, bet mēs uzskatam, ka jau esam uzvarējuši. Viņi parādīja, kas viņi ir, un ka viņiem nav nekādas cilvēcības," saka Lučija.
Plakātu, ar kuru meitenes dodas ielas, zīmējusi Eiprila – viens no meitenes vecākiem ir no Anglijas, bet viņa ir lepna kataloniete. Te rakstīts - “ mūsu ieroči ir šādi”.
Studente Eiprila: "Katalonijā gumijas lodes ir aizliegtas, bet Spānijas policija atbrauca uz šejieni un izmantoja tās.... Viņi izmanto vardarbību, jo tas ir vienīgais, kas viņiem ir..."
Kaut gan pagaidām nav īsti skaidrs, cik īsti ievainoto svētdienas sadursmes ir biji. Katalonijas mediji piesauc vairāk nekā 800 cilvēkus, Spānijas mediji bieži viens nosauc ciparu – četri. Laikraksts "El Pai" minēja – Katalonijas varas iestādes, runājot par “cietušajiem” skaita visus, kas pēc protestiem ir griezies pie ārsta. Tomēr te, Katalonijā, šķiet, ka Spānijas mediji melo un apzināti noklusē patieso upuru skaitu.
Pie skolas meitenes tiekas ar draugiem un izrunā – ja policija protestu laikā mēģinās aizturēt, jāzina, kā uzvesties – piemēram, pirkstus jāsavelk dūrē, lai, velkot aiz rokas, policisti tos nesalauztu, delnas jātur gaisā – lai demonstrētu miermīlīgumu.
Pie diktatora Franko laika policijas iecirkņa manifestācija ilgst jau vairākas dienas. Te izvietota specvienība "Guardia Civil" un Spānijas nacionālā policija – spēki, kas izmantoti, lai apturētu referenduma gaitu. Policiju, kas izpildīja Madrides pavēles, te ienīst. Šis naids ir teju sataustāms. Pēc svētdienas vardarbības sociālos tīklus pārpildīja video ar kādu viesnīcu, kuras vadība atteicās izmitināt no citiem reģioniem atvestos spēkus. “Slepkavas” un “okupācijas armija”, kliedz pūlis.
Iepriekšējās naktīs policija virzienā lidoja plastmasas pudeles, protestētāji mēģinājuši neļaut policijas izbraukt no iecirkņa un doties uz prāmjiem Barselonas ostā, kur daļa no viņiem izmitināti. Daži no sanākušajiem toreiz bija sadursmēs ar policiju ievainotie.
Barselonas iedzīvotājs Havjers: "Es gribu te atrasties, jo jūtu, ka visi, kas te sapulcējušies, ir jāatbalsta, jo tas, kas notika pirms dažām dienām, nav demokrātija. Tas bija kā atgriešanās Franko represiju laikā 50.gados, kad policija vajāja manus vecvecākus."
Sociālajos tīklos protestētāji brīdina viens otru – esiet miermīlīgi, neprovocējiet Spānijas policiju, nepretojieties. Bet grūti paredzēt, vai sasprindzinājumam augot, visi ieklausīsies šajos padomos.
Kad pie iecirkņa ierodamies kopā ar studenti Lučiju, starp pūli un policiju stāv ugunsdzēsēji – vīri, kas referenduma laikā aizsargājuši balsotājus no specvienībām. Tagad viņi izveidojuši dzīvu mūri, lai nepieļautu sadursmes. Arī viņus sita policija, kuru tagad aizsargā.
Lučija: "Esmu tādā kā karuselī... Vienu brīdi man šķiet, kas viss ir labi, jo cilvēki sanāk kopā, tad man kļūst bail, jo sociālos tīklos raksta, ka policija atnāks atkal... Tā jau ir vairākas dienas, es nevaru normāli gulēt, visu laiku domāju... bet jūtos stipra, jo mēs visi te esam kopā. Es tagad pajautāju vienu ugunsdzēsējam, vai viņš vēlās kaut-ko pateikt, un viņš atbildēja “Kur ir Eiropa? Kāpēc viņi noskatās?”."
Tepat arī "Mossus" – Katalonijas policija. Viņi, tāpat ka ugunsdzēsēji, referenduma dienā mēģinājuši aizstāvēt balsotājus un tagad aizstāv agresorus no pūļa. Bet meitenes dodas tālāk.
Kopā ar Lučiju un Eiprilu uz universitātes laukumu iet tūkstošiem cilvēku. Barselonas centrs ir norobežots, visā Katalonijā ir ģenerālstreiks – lai dotu iespēju protestētājiem iziet ielās. Pūlis kliedz kataloņu valodā “votarem” jeb “esam nobalsojuši” un arī - “ielas vienmēr būs mūsu”.
Viss, kas te ir rādies, ir spontāns – saukļi, plakāti, dziesmas, rituāli.
Lučija: „Man nav vārdu, man liekas, ka visiem te zosāda uzmetas – tas ir tik skaisti, ka esam visi sanākuši kopā. Svētdien bija briesmīga diena, cilvēki raudāja, mēs bijām dusmīgi... Bet tagad ir sajūta, ka esam uzvarējuši, esam visi kopā."
Kad jautāju jauniešiem, kāpēc viņi ir par Katalonijas neatkarību īstas, līdz galam pamatotas atbildes nav – viņi piesauc daudz izskanējušos ekonomiskus argumentus – Katalonija pārāk daudz iemaksā kopējā Spānijas budžetā.
Lučija: „Mēs, kataloņi, uzskatam, ka Spānijas ekonomika zog mūsu naudu. Es neesmu ļoti zinoša politikā, bet no pieaugušajiem mēs dzirdam, ka Spānija zog no mums naudu un mums vajadzētu pašiem to tērēt."
Bet cik izmaksātu pašu armija, pašu iemaksas Eiropas savienības budžetā, pašu nodokļu administrēšanas sistēma? Taču pamatā visam ir jūtas un emocijas. Vienkārši gribam būt neatkarīgi un viss. It īpaši tagad. Bet arī Spānija nevar atļauties zaudēt teju 20 procentus no savas ekonomikas – tieši tik daudz ģenerē turīga Katalonija. Turklāt uz notiekošo noskatās arī citi autonomie reģioni, piemēram – baski. Un tā vienkārši nevar atļauties pazaudēt Kataloniju.
Un šajā pretestībā ir atslēga – kurš kuru? Cik tālu gatava iet Madride, lai saglabātu nedalītu valsti? Uz kādiem līdzekļiem tā gatava lai attaisnotu mērķi? Un cik ilgi jaunie Katalonijas neatkarības atbalstītāji būs gatavai iet ielās? Tā, šķiet ir galvenā šīs lēnās revolūcijas atslēga ... jaunieši, kas gatavi dienām ilgi stāvēt ielās – pie valdības ēkām, pretī policijai, neatkarīgi no tā vai viņi ir līdz galam izvērtējuši visus “par” un “pret”.
