Klusa, sašķelta un bez līdera – tāda ir Spānijas vienotības idejas piekritēju nometne. Viņi uzskata, ka šķeltnieciskajam Katalonijas līderim nav tautas mandāta vienpusējai neatkarības pasludināšanai. Skaitļi visumā to apstiprina.
Nupat notikušajā referendumā savu balsi atdeva mazāk nekā puse reģiona iedzīvotāju jeb 43% balsstiesīgo iedzīvotāju. Varētu apgalvot, ka tas Spānijas policistu dēļ, kas centās nepieļaut balsošanu, pat pielietojot spēku.
Taču Katalonijas neatkarības kampaņa nav spējusi mobilizēt īpaši vairāk vēlētāju kopš 2014.gada, kad juridiski nesaistošā referendumā piedalījās mazliet virs trešdaļas jeb 37% Katalonijas balstiesīgo iedzīvotāju.
Gadu vēlāk sekoja reģionālās vēlēšanas, kuras faktiski tika pielīdzinātas referendumam. Tajās aktivitāte bija augstāka, taču balsu vairākumu separātisti neguva. 48% — tik balsstiesīgo balsis guva abas neatkarību atbalstošās partijas.
Iespējams, pilnīgāku ainu sniedz šāgada jūlijā reģionālās valdības pasūtītā aptauja, kurā 41% respondentu pauda atbalstu neatkarībai, bet 49% — bija pret.
Taču publiskajā telpā pārliecinoši dominē atdalīšanās piekritēji. Viņi ir vienotāki un savu viedokli raduši paust skaļi – ik gadu pulcējoties septembrī, kad Katalonija svin nacionālo dienu.
Neatkarības pretinieki vaino arī nacionālistu propagandu medijos un skolās, kas traucēja sadzirdēt klusējošo vairākumu. Šajā vairākumā gan ir ļoti dažādi ļaudis. Kreisie radikāļi ir pret nacionālismu kā tādu. Biznesa līderi bažījas par ekonomisko stabilitāti.
Citi vienkārši sevi neizjūt kā etniskus katalāņus. Bez balss palikuši arī tie, kas labprāt vēlētos trešo, referendumā nemaz nepiedāvāto iespēju – plašāku reģiona autonomiju.
