Šogad dzejnieks piedalījies seksuālo minoritāšu atbalsta projektā, piketējis par „Pussy Riot" dalībnieču atbrīvošanu, uzskatot, ka valdības melus un propagandu var sakaut tieši valodas līmenī – izkopjot jaunrades formas, kurām oficiāli noteiktā valoda jeb propaganda nepakļaujas. Viņa daiļrade, kurā valodas nozīmes tiek apspēlētas daudzos līmeņos – kontekstuālā, estētiskā, emocionālā, ir ļoti gudrs un viltīgs gājiens, kas pierāda valodas kā sociālkritiska instrumenta efektivitāti un vienlaikus skaisto, nenotveramo bezgalību.
Laura Brokāne: Jūs esat sociāli aktīvs, cīnoties par cilvēktiesībām Krievijā. Kā tas ietekmē jūsu daiļradi – radošo ideju ziņā un attiecībās ar valdību?
Ļevs Rubinšteins: Dzīves gaitā mani iedvesmojušas vai kaitinājušas dažādas lietas. Kad dziļos padomju gados sāku nodarboties ar literatūru, man bija svarīgi ievērot stingru distanci starp oficiālo un neoficiālo kultūru. Mēs ar domubiedriem padomju režīmu pieradām uztvert kā klimatisku parādību. Tādi ir laikapstākļi – ja ir auksti, jāapģērbjas siltāk, ja karsti – kaut kas jānovelk. Bet tas, kas šobrīd notiek Krievijā, jau skar mani personīgi un nopietni uztrauc... Visvairāk mani interesē mūsdienu valodas stāvoklis. Mana cīņa notiek diskursa, valodas līmenī. Šobrīd es rakstu gan dzeju, gan reaģēju arī citos žanros, piemēram, esejās. Kad man jautā, vai biju patiesāks padomju laikā vai esmu šobrīd, es atbildu – gan toreiz, gan tagad. Nesaskatu atšķirību.
Vai jums ir svarīgi dzīvot un rakstīt tieši Krievijā?
Jā, man ir svarīgi būt Krievijā. Es nedomāju par emigrāciju. Šo problēmu atrisināju jau 70.gados, kad liela daļa no mana tālaika draugu loka nolēma aizbraukt – uz Eiropu, Izraēlu, ASV, bet es izlēmu palikt, jo uzskatīju, ka man ir jābūt tur, kur ir mana valoda.
Latvijā pazīstamais krievu režisors Kirils Serebreņņikovs Krieviju raksturoja kā apveltītu ar haotisku, mežonīgu, bet ļoti radošu enerģiju.
Tā ir taisnība. Es ļoti mīlu Maskavu. Tā kā esmu tur dzimis un audzis, man vispār patīk lielas pilsētas – mīlu Maskavu, Ņujorku, Berlīni. Šajās pilsētās ir enerģija. Dzīvot Maskavā ir nekomfortabli visās nozīmēs – ekoloģiskā, sociālā, politiskā, bet tā vienalga iedvesmo un uzlādē. Maskava ir ļoti neērta, bet es bez tās nevaru. Turklāt tā nebūt nav šausmīgākā pilsēta Krievijā. Piemēram, es pāris reižu esmu bijis Noriļskā (atzīta par vienu no ekoloģiski vispiesārņotākajām pilsētām pasaulē tuvumā esošā rūpnieciskā rajona dēļ – red. piez.), kas atrodas aiz polārā loka. Noriļska ir pilnīga antiutopija, tur nav iespējams dzīvot. Biju satriekts, kad satiku šīs pilsētas patriotus – viņi apzinās, ka tur nav iespējams dzīvot, pusgadu ir tumšs, trūkst svaiga gaisa, bet vienalga mīl šo vietu.
Esat teicis, ka Krievijā katru dienu ir jāvairās no masu psihozes, un tas ir grūts darbs. Kas šobrīd ir viskaitīgākā ideoloģija?
Mūsdienu Krievijā ideoloģijas nav, tā bija komunistiem. Šobrīd valdības ideoloģija ir nauda un bezkaunīgi, atklāti meli un pastāvīga izlikšanās. Viņi neslēpj, ka visus māna. Turklāt viņiem ir fizisks spēks. Intelektuāla sen vairs nav, viņi savu spēku veido attiecībās ar viszemākajiem sabiedrības slāņiem. Es nezinu, cik ilgi tā turpināsies. Bīstami, ka jaunās tehnoloģijas un intelektuālais potenciāls Krievijā aiziet opozīcijā. Pagaidām intelektuālās un tehnoloģiskās inovācijas varu neinteresē, jo ir nafta, bet kādā brīdī, manuprāt, tās viņiem būs nepieciešamas.
Vai Krievijas sabiedrībā kopš padomju perioda ir saglabājies duālisms attiecībās ar pastāvošo varu un savstarpējā saskarsmē?
Padomju laikā visa informācijas sfēra piederēja valdībai. Tagad viss ir mazliet citādāk, jo eksistē internets kā brīvs kanāls, un tie, kuri vēlas, var runāt. Kādam tas, protams, sagādā neērtības... Es nezinu, kā būs tālāk – iespējams, kļūs patiešām bīstami. Bet pagaidām Krievijā pastāv informācijas brīvība, pateicoties tehnoloģijām, galvenokārt internetam. Maskavā vēl ir arī dažas avīzes, radio kanāli, kas ir salīdzinoši brīvi.
Bet nedaudzi.
Nedaudzi, bet pagaidām vēl ir. Brīvā telpa nemitīgi samazinās, bet pagaidām saglabājas. Kamēr ir iespēja, es rakstu. Mans galvenais cīņas laukums ir valoda. Šobrīd no jauna veidojas oficiālā valoda, kas ir mans galvenais ienaidnieks.
Kādā intervijā sacījāt, ka Krievijas sabiedrība pēc Padomju Savienības sabrukuma pati ir atteikusies no brīvības.
Kaut kādā mērā, jā. Patiesībā visā Krievijas sabiedrībā ir tikai neliela daļa pilsoniskās sabiedrības. Tā ir kreatīva, bet ļoti minimalizēta daļa. Krievijā šobrīd apspiež daudzus radošus cilvēkus. Viņus var ierobežot institucionāli – aizvērt teātri vai nepublicēt grāmatu. Šobrīd apspiestība ir ekonomiska, nevis politiska. Ir žēl publikas, kas šo daiļradi neiepazīs. Bet, pateicoties internetam, vēl ir iespējams uzrunāt publiku visā pasaulē. Pagaidām mums nav iespējas sevi pieteikt, piemēram, izejot ielās. Kijevā tāda iespēja jau ir, bet Maskavā pagaidām nav. Kad pirms diviem gadiem ielās izgāja 300 tūkstoši cilvēku – tas it kā bija daudz, bet Maskavas mērogā – maz, jo tā ir milzīga pilsēta.
Vai pastāv iespēja, ka sabiedrības lielākā daļa pieņemtu demokrātisku vadības modeli?
Tā ir gatava daudz kam, tikai lēmumam ir jānāk no augšas. Paradokss. Tā jau ir bijis – piemēram, perestroika arī nāca no augšas, un sabiedrība to pieņēma. 90. gadu sākumā Krievija vispār diezgan strauji tiecās Eiropas virzienā, bet tas ātri beidzās.
Kāda, jūsuprāt, ir mūsdienu krievu mākslas mijiedarbe ar Rietumu kultūru?
Vispār visa Krievijas kultūra veidojās kā eiropeiska. Nekā neeiropeiska, izņemot vietējo folkloru, Krievijā nekad nav bijis. Arī visas modes – intelektuālās, estētiskās, pat mode uz krievu rakstniekiem, piemēram, Dostojevski, nākusi no Eiropas. Viss, kas kultūrā laika gaitā ticis konvertēts; viss, ko mēs zinām un lasām – krievu mūzika, literatūra, tēlotājmāksla – lielākā vai mazākā mērā ir saistīta ar Eiropu. Paradokss ir tāds, ka krievu kultūra ir eiropeiska, bet sociālā dzīve nav – es pat nezinu, kā to varētu raksturot...
.....
Ļevs Rubinšteins nodarbojas ar literatūru kopš 1960.gadiem, 1970. gadu sākumā sāka izstrādāt savu personīgo minimālisma stilu. Ietekmējoties no darba ar bibliotēkas kartītēm, 1970.gadu vidū Rubinšteins izveidoja savu "kartotēkas" žanru, kas radies uz robežas ar verbālo, vizuālo un performatīvo mākslu. Viņš ir viens no Maskavas konceptuālisma radītājiem un līderiem (kopā ar Vsevolodu Ņekrasovu un Dmitriju Aleksandroviču Prigovu). Rubinšteins piedalījies daudzos dzejas un mūzikas festivālos, mākslas izstādēs un akcijās. Pirmās Rubinšteina publikācijas (krievu valodā un tulkojumos) Rietumos parādījās 1970.gadu beigās, pirmās publikācijas Krievijā – 1980.gadu beigās. Rubinšteins ir Andreja Belija prēmijas laureāts (1999).
