Vaicāts, kā Latvijai ir izdevies izmantot savu neatkarību, Jons Baldvins Hanibalsons saka: "Kad es atskatos uz to laiku un atceros, uz ko tika cerēts un kādas grūtības bija sākumā – mans secinājums ir – jums ir izdevies labāk, nekā varēja gaidīt. Ja jūs salīdzināt to, kas ir noticis Baltijas valstīs gadsimta ceturkšņa laikā, ar Ukrainu - jūs redzat atšķirību. Ukrainas politiskā vadība ir pilnīgi izgāzusies."
Par Hanibalsona lomu Eiropas politikas aizkulisēs, 1990.-1991.gadā aģitējot par Baltijas neatkarību, tapusi filma – "Tie, kas uzdrošinās". Viņš bija vienīgais NATO valstu ministrs, kas 1990. gada janvāra barikāžu laikā ieradās visās trīs Baltijas valstīs. Filmas scenārija autore, Hanibalsona meita Kolfinna atzīst – toreiz ģimene bija ļoti uztraukusies:
"Mans tēvs ir kaislīgs politiķis. Politika ir viņam asinīs. Viņš nav tāds politiķis, kā redzat mūsdienās, kad viņi vienkārši ir populisti. Viņš tiešām uzskata – lai arī nākam no mazām valstīm, tas nepadara mūs sliktākus par tiem, kas nāk no lielām valstīm."
Filma, kuras tapšanā aizvadīti septiņi gadi, intervēti četri desmiti cilvēku gan Baltijā un Islandē, gan ASV un Krievijā, stāsta ne tikai par starptautiskās diplomātijas aizkulisēm Padomju Savienības sabrukšanas laikā, bet arī par katra cilvēka individuālo atbildību izšķirīgos vēstures brīžos
"Hanibalsona vietā varēja būt kāds cits - daudz pragmatiskāks ārlietu ministrs, kurš teiktu: nafta, zivju tirgus - un tad Baltijas valstīm nebūtu bijis šīs spēcīgā balss, kas skanēja duetā ar Dānijas ārlietu ministru Ufi Elemanu Jensenu. Jo Ufe Elemans Jensens turpināja to pašu līniju līdz pat Parīzes konferencei – tad, kad mūs izraidīja no Parīzes konferences, tad viņi kopā ar Hanibalsonu sarīkoja preses konferenci Baltijas valstu ārlietu ministriem, kas bija vairāk apmeklēta nekā Gorbačova vai Buša preses konference," atceras Tautas frontes aktīviste un tagad eiroparlamentāriete Sandra Kalniete.
Filmas demonstrēšanas laikā Eiropas Parlamentā zālē sēž arī tā laika atmodas aktīvisti, kas tagad – pēc 25 gadiem te satiekoties, pieder nu jau dažādām, pat pretējām politiskajām nometnēm. Politiķi no filmas seansa Eiroparlamentā nāk ārā visai domīgi, jo filma liek aizdomāties par drosmi un politiķa lomu mūsdienās.
Eiroparlamenta Ārlietu komisijas vadītājs Elmārs Broks atzīst – kamēr nav piedzīvots Gulags, grūti būt drosmīgiem: "Es domāju, ka mums trūkst drosmes, jo normālos laikos līderi un iedzīvotāji nav spējīgi to darīt. Cilvēki ir daudz spējīgāki darīt lietas briesmu brīžos. Un tad tas ir iespējams tikai tāpēc, ka dažiem cilvēkiem ir šī drosme un viņi uzņemas vadību, kam citi seko. Un es domāju, ka šis bija tāds gadījums."
