Eksperts: Bailes no islāma aizsedz reālos izaicinājumus Eiropas identitātē

Eiropā šobrīd ir vērojama identitātes panika, taču tās pamatā ir nevis migrācija un islāms, bet gan jauna veida problēmas, dzīvesveids un jautājumi mūsdienu sabiedrībā, kuras iedzīvotāji un tradicionālās partijas vairs nespēj risināt tradicionālā veidā, intervijā LTV raidījumam saka čehu izcelsmes Itālijas profesors Vāclavs Belohradskis.

Pagājušajā nedēļā viņš bija Rīgā, kur nolasīja lekciju “Postdemokrātija”. Tas ir jēdziens, kura saturu sākotnēji veidojis pēdējais Čehoslovākijas un pirmais neatkarīgās Čehijas prezidents Vāclavs Havels. Intervijā LTV Belohradskis pieskaras dažādiem jautājumiem - tostarp par politiskajiem spēkiem, kas savu popularitāti veido, kultivējot bailes no islamizācijas un biedē ar pārāk lielu Eiropas Savienības ietekmi nacionālajos jautājumos. Tā ir identitātes panika, kuras iemesli - gluži citi.

Tradicionālo partiju krīze

LTV: Belohradska kungs, jūsu lekcijas nosaukums Latvijā ir “Postdemokrātija”. Kādēļ tā? Vai jums ir sajūtas, ka atrodamies laikā pēc demokrātijas?

Belohradskis: Es centos atgādināt, ka jēdziena „postdemokrātija“ autors bija Vāclavs Havels grāmatā ''Bezvarīgo vara'', par kuru diskutējām. Šīs grāmatas pēdējās nodaļās viņš skaidro savu priekšstatu par demokrātiju, kas būs spējīga reaģēt uz politiskās lemšanas pagrimumu patērētāju sabiedrībā, kas ir tāds kā patērētāju un tehnoloģiskās sabiedrības sakausējums. Viņš postdemokrātiju iedomājas tādējādi, ka tradicionālās politiskās partijas izzudīs. To vietā darbosies spontāni radušās grupas, kuras apvienos savstarpējā uzticība un apņēmība sasniegt noteiktu mērķi. Šīs grupas veidosies ātri, bet, sasniegušas mērķi, atkal izzudīs.

Visa šī Havela ideja tika piemirsta. Tādēļ, ka 2004. gadā ievērojamais britu politologs Kolins Kraučs postdemokrātijas jēdzienu radīja no jauna un izvērta citā ziņā. Viņam postdemokrātija - tā ir situācija, kad vienlaikus eksistē un funkcionē visas demokrātiskās institūcijas. Tādas kā, piemēram, preses brīvība, politiskās partijas.  Taču atšķirības starp dažādām partijām strauji zūd. Līdz tādai pakāpei, ka cilvēki zaudē ticību demokrātijas jēgai – ja reiz visas partijas ir līdzīgas. Turklāt, pēc Kolina Krauča domām, vienlaikus parādās jauns politiskais faktors, proti, globālā firma. Šāda globālā firma, nokļuvusi uz politiskās skatuves, būtiski ietekmē visu likumdošanas procesu.

Havela optimistiskā ideja ir tā, ka postdemokrātija būs demokrātija bez politiskajām partijām. Pilsoņi nemitīgi iesaistīti aktīvā dialogā par kopienas patiesajām vajadzībām. Kā viņš saka, šī ideja ilgu laiku tika uzskatīta par nerealizējamu, par tādu kā ideālistisku un utopisku „havelisku“ priekšstatu, pat par „patiesības un mīlestības“ priekšstatu. Īstenībā tehnoloģiskās izmaiņas, kuras mēs saucam par platformu kapitālismu vai platformu izplatību, rada tehnoloģiskus priekšnoteikumus tam, lai šāda demokrātija veidotos. Tā ir demokrātija, kas balstās spontānā sadarbībā starp pilsoņu grupām, kas strauji veidojas un pēc tam ātri likvidējas.

Uz šo ideju vedina arī tas, ka visās Eiropas valstīs strauji pavājinās politisko partiju spēja noturēt savu autoritāti vai leģitimitāti pilsoņu priekšā.

Piemēram, Itālijā pašlaik vislielākā partija ir "Piecu zvaigžņu kustība", kuru izdomāja pazīstams itāliešu komiķis Bepe Grilo. Līdzīgi Francijā sabruka Sociālistiskā partija, kas līdz tam valdīja gadu desmitiem. Arī Čehijas Republikā notikušajās vēlēšanās vecā, klasiskā sociāldemokrātija saņēma tikai 7% balsu.

Havela jēdziens par postdemokrātiju grāmatas „Bezvarīgo vara“ nobeigumā, atšķirībā no akadēmiskā jēdziena, ir ļoti pozitīvs. Tādēļ tā ir pozitīva programma; tā pozitīvi pieņem to, kā mainījusies vide, kurā politika realizējas.

Aktuālas ir postmodernas, neideoloģiskas atsevišķu kopienu problēmas

LTV: Mēs šobrīd redzam tradicionālo partiju norietu. Cik tās var būt tradicionālas Centrālaustrumeiropas gadījumā. Šīs jaunās grupas – kādi ir viņu mērķi. Tie nav tādi, kā mēs sagaidītu – vispārējs labums, augstāk attīstīta sabiedrība, labāka izglītība, vienlīdzīgāka. Tā vietā vairāk ekonomiskā egoisma, nacionālisma negatīvā puse. Kas ir noticis ar cilvēku mērķiem šajā laikā?

Vispirms, kas ir sabiedrības fragmentācija? Tas nozīmē to, ka sabiedrību nevar uztvert kā veselumu, jo vairs neeksistē sociālās šķiras. Tāpēc nav arī kopīgu ekonomisku interešu. Tāpat jaunās publiskās telpas pamatā ir internetā balstīta informatīvā telpa. Tas atcēlis elišu tradicionālo komunikāciju, kurā tām bija priviliģēts statuss.

Komunikācija ar tiem, kas pārstāvēti šajā telpā, ir asimetriska. Agrāk partijas kādu pārstāvēja, piemēram, proletariātu vai vidusšķiru. Tas nodrošināja šķirai pārstāvību, pašai uz politiskās skatuves neiznākot. Uz politiskās skatuves bija pārstāvji. Tagad tas ir mainījies. Tas, kurš tiek pārstāvēts, vairs nestāv aiz kulisēm un neļauj sevi pārstāvēt. Viņš pats uzstājas uz skatuves un kaut kādā mērā ietekmē to, kas notiek viņam apkārt.

Ja mēs sakām - tradicionālās partijas, ko mēs ar to domājam? Mēs domājam partijas, kas formējās 19. vai 20. gadsimtā ap tādiem konfliktiem kā baznīca – valsts, kapitāls – darbs, lauki – pilsēta, nacionālais – internacionālais. Partijas tādēļ bija vai nu klerikālas vai kristīgi demokrātiskas, sociāldemokrātiskas, agrāras, liberālas pilsētu partijas un tam līdzīgi. Arī visas mūsu politiskās sistēmas ir tradicionālas tāpēc, ka tās radušās, risinot šādus tradicionālos konfliktus. Kāds risinājumu tika atrasts, kāds – ne. Ja risinājumu neatrada, tad sistēma sabruka – notika revolūcija.

Uzskatu, ka tagad būtībā beigušās tādas pretrunas sabiedrībā, kādas risināja šīs vecās jeb tradicionālās partijas. Mums ir citi konflikti. Vairs nepastāv konflikts pilsēta – lauki, nav konflikta baznīca – valsts, pat kapitāla un darba konflikts nepastāv, abas šīs kategorijas dažādā veidā savienojās.

Rodas jaunas, es tās saukšu par „postmodernām“ pretrunām, un tās vairs nevar risināt tradicionālās politiskās partijas.

Jaunās pretrunas risina spontāni radušās grupas, kuras darbojas īslaicīgi, kurām ir negaidīti neideoloģiski vai pat anti-ideoloģiski sabiedrotie un kas aptver visu sabiedrību.

Kas attiecas uz mērķiem, es varētu nosaukt daudzus pozitīvus piemērus – cilvēkiem ar petīciju palīdzību izdodas izveidot kustību, kas novērš kādu nekustamo īpašumu attīstītāju plānu. Vai, gluži otrādi, strauji organizējas pilsoņu grupa, kas aizstāv savu skolu pret plāniem kaut ko tajā mainīt, vai arī, gluži otrādi, tā panāk noteiktas izmaiņas sava reģiona attīstības plānos. Šāds aktīvisms reģionālā un pilsētu līmenī ir acīmredzams, un es varētu turpināt saukt desmitiem piemēru.

Tātad šie mērķi parasti atspoguļo noteiktas kopienas dzīves vajadzības. Tie vairs nav ideoloģiski determinēti, bet saistīti ar kopienas vajadzībām.

Un šādas vajadzības rodas pēkšņi un vēlāk pazūd. Tad tās nomaina citas vajadzības. Fragmentācija — tā nav tikai tās sabiedrības fragmentācija, kuru vairs nevar politiski pārstāvēt kā veselumu. Fragmentācija saistīta arī ar vajadzību un mērķu nemitīgo mainīšanos. Un arī uz to tradicionālās partijas nespēj atbildēt. Tāpēc mums, Itālijā, bija [Silvio] Berluskoni kustība, kas Itālijai galu galā bija lietderīga, un Čehijā pašlaik mums ir kustība „ANO“ (= „JĀ!“), kuru vada uzņēmējs Babišs. Tie ir salīdzināmi piemēri. Jo šādas grupas - kustības - rodas ne tikai no apakšas, kā mēs to, godīgi sakot, vēlētos, bet tās rodas arī no augšas. Arī kapitāls var veidot šādas kustības. Tās kādu laiku uz skatuves spēlē lielu lomu, un tad tās tiek likvidētas un pazūd.

Tādējādi arī mērķi vairs nav iepriekš definējami. Atšķirībā no mērķiem 19. un 20. gadsimtā, kas bija nospraužami iepriekš, turklāt ļoti stingri. Tie noteica attiecības starp kapitālu un darbu, baznīcu un valsti, pilsētu un laukiem, starp uzņēmēju buržuāzijas un agrārajām interesēm. Tagad tas ir zudis; zudusi arī mērķu stabilitāte, ko šīs pretrunas noteica. Tā vietā rodas haosa un nedrošības laikmets, kurš tomēr kā tāds ir jāpieņem. Varam pret to protestēt. Bet, ja reiz tāds haotisks laikmets ir iestājies, tajā vajag arī attiecīgi politiski uzvesties, jo politika ir cilvēka dzīves dimensija, kuru nevar apspiest.

Identitātes paniku rada jauns dzīvesveids

Sakiet, tā krīzes izjūta, par kuru runā, piemēram, katoļu baznīca. Ekonomisti runā par produktivitātes/efektivitātes krīzi. Neesam pietiekami produktīvi, lai nodrošinātu savu labklājību. Vai redzat to kā objektīvas krīzes vai iepriekšējās elites nespēju samierināties ar jauno situāciju, vai arī dažādas uztveres haosa procesam?

Katoliskā baznīca runā par morālo krīzi jau 2000 gadu. Tas pieder baznīcas skatījumam uz pasauli, kur cilvēks vienmēr atrodas morālā pagrimuma kārdinājumā. Savukārt ekonomisti jau 200 gadu runā par kādu krīzi, kuru vajagot radikāli risināt. Es domāju. ka tā ir vārda „krīze“ pārspīlēta interpretācija. Krīze pieder pie Eiropas civilizācijas, un tās būtība ir tajā, ka mēs atduramies pret izvēli starp katastrofu vai izmaiņu. Mūsu sabiedrību sauc par liberālo vai demokrātisku tādā ziņā, ka tā iekārtota tā, ka ļaudis vienmēr izvēlas pārmaiņas, pirms iestājas katastrofa. Tam kalpo arī publiskā telpa. Šī sabiedriskā telpa ir produktīva tikai tādā mērā, kādā tajā ir balsis, pieprasot izmaiņas, vai arī, pretējā gadījumā, notiks katastrofa.

Cilvēki to saprot un izvairās no katastrofas tādējādi, ka pieņem pārmaiņas. Savukārt, ja kāda sabiedrība ir pārāk rigida un nespēj izdarīt izvēli par labu pārmaiņām, iestājas katastrofa. Tā tas, piemēram, bija ar Krievijas sabiedrību 20. gadsimta sākumā, īpaši 1905. gadā.

Bet mēs, Eiropā, pašlaik neesam tādā situācijā. Paradoksāli, - ASV, zināmā mērā ir, bet Eiropa – ne.

Eiropa paliek liberāla, demokrātiska tajā ziņā, ka arvien pārsvars ir spēkiem, kas dod priekšroku izmaiņām, nevis katastrofai. Ticu, ka tas, ko mēs saucam par krīzi, patiesībā ir tāda pastāvīga uzmanība, kas raksturīga mūsu sabiedrība.

Tādēļ arī intelektuāļi sabiedriskajā telpā, gluži kā mitoloģiskā Kasandra, sludina dažādus draudus. Un tam patiesībā ir ļoti pozitīva loma.

Cilvēki galu galā sapratīs, ka noteiktas pārmaiņas ir nepieciešamas, lai mēs izvairītos no katastrofas. No šī viedokļa es uzskatu, ka būtībā mūsu sabiedrība funkcionē labi, ka mēs tiešām zinām, kas mūsu sistēmā jāmaina, lai izvairītos no katastrofas. Lielā mērā mums arī izdodas šīs izmaiņas īstenot. Nevar teikt, ka būtu tāds sastingums, kas beigtos ar katastrofu. Kā revolūcija Krievijā vai Lielā depresija 1929.gadā. Tam es neticu. No šī viedokļa, manuprāt, mūsu sabiedrība, īpaši Eiropas Savienība, ir pozitīva. Ticamāk, ka izvēli veiks par labu pārmaiņām, nevis katastrofai. Un nevis apokaliptiskām pārmaiņām, bet tādām, kas ir savietojamas ar demokrātiju.

Latvijā bieži citēts rakstnieks, kuram pieder vārdi, kas nu jau kļuvuši par šabloniskiem - “pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Vai pie šī paša procesa pieskaitītu arī Eiropas civilizācijas apdraudējuma sajūtu.  Arī pie jums vēlēšanas un atkal – imigranti kā drauds Eiropas civilizācijai. Islāms kā drauds Eiropas civilizācijai. Arī “anti-establišmenta” retorika.

Neapšaubāmi, šodien Eiropas politiskās kultūras un sabiedriskās apziņas svarīgs faktors ir identitātes panika.

Patiesībā to katalizē citas panikas. Piemēram, darba jēdziena radikālas pārmaiņas – strauji mainās kompetences, kas no cilvēka tiek prasītas darba tirgū. Ļodzās vecie paradumi, strauji aug mobilitāte.

Piemēram, manai radiniecei, kas visu mūžu dzīvojusi kādā mazā pilsētā, bija jāpārvācas uz citu mitekli 200 metrus tālāk. Tā viņai bija liela dzīves trauma. Lai gan viņas dēls strādā Londonā, apprecējies ar Kazahstānas pilsoni. Tagad abi dzīvo Londonā, kur viņš ir arhitekts. Ja mātei vēl ir saglabājusies kaut kāda identitātes drošība, tad viņam – vairs ne. Ar savu bērnu viņš runā angliski. Šīs dziļās pārmaiņas vienas paaudzes ietvaros izraisa identitātes paniku. Un tā prasa pēc kāda stipra, atbaidoša priekšstata - pēc biedēkļa, kas sakņots pagātnē un sintezē laikmetu aizspriedumus. Tāds biedēklis ir islāms. Lai gan islamizācija Eiropai nedraud, taču šis biedēklis uzsūcis sevī daudzus pagātnes aizspriedumus. Ir tik vienkārši pateikt, ka mēs cīnījāmies pret islāmu, ka turki mūs apdraudēja pie Vīnes, ka mēs viņus uzvarējām. Ar to saistīta vesela mitoloģija.

Tātad identitātes panika ir realitāte. Savukārt interpretācija, ka islāms mūs apdraud, protams, ir maldīga. Tas ir veids, kā vienkārši nosaukt sarežģītus cēloņus, kas izraisīja identitāro paniku.

To nevar risināt, atgriežoties pie nacionālās valsts, kā to pieprasa daudzi cilvēki, par kuriem jūs runājat. Anti-establišments, īstenībā ir vērsts pret 20. gadsimta otrajā pusē valdošo pārnacionālo ideju. Establišments – tie ir tie, kas šajā laikā izveidoja lielos uzņēmumus, bija daļa no pārrobežu zinātniskās kopienas. Jau sākot no 20. gadsimta otrās puses līdzšinējās robežas tika pārkāptas. Un tā dēvētais anti-establišments uz to reaģē ar vajadzību radīt sev mazo dzimteni. Notika pagrieziens pie mazās valsts varoņiem. Tāds reiz bija [Jorgs] Haiders Austrijā. Tas ir viens no reakcijas veidiem uz identitātes paniku. Bet tas, protams, izzudīs. Identitātes paniku nav iespējams risināt, atgriežoties pie nacionālisma, pie drošības kādas šķiras ietvaros, pie arodbiedrību drošībām, pie vecās sociāldemkrātiskās valsts.

Bailes no islāma - reakcija uz pārmaiņām un identitātes panikas piemērs

Jūsu pieminētā kustība „ANO“ (Jā!) gan nav saistīta ar islamizāciju. „ANO“ panākums ir rezultāts tam, ka cilvēkiem masveidīgi izveidojās uztvere, kur starp politiku un korupciju ir vienādības zīme. Tradicionālās politiskās partijas tiešām pilnas lietu, kas ne vienmēr ir skaidras un caurspīdīgas. Dažkārt pat pilnīgi izkropļotas. Un tad vienādojums, kur “politika ir  korupcija” veicina to, ka cilvēki ievēl antipolitisku kustību.

Sākotnēji „ANO“ kustība bija antipolitiska. Šodien tā ievērojami mainījusies. Līdzīgi arī Berluskoni kustība sākotnēji bija antipolitiska, bet pēc tam mainījās, piešķirot sistēmai zināmu dinamiku. Līdzīgi ir ar komiķa Bepes Grillo Piecu zvaigžņu kustību. Šo kustību raksturo datoru izmantošana politiskās kustības demokratizācijai. Viņi par visu lemj tiešsaites (on-line) referendumos - viņu dibinātājs, nesen mirušais Kasalēdžio bija šādas on-line demokrātijas pravietis.

Šo kustību motīvi ir dažādi. Bailes no islamizācijas ir visarhaiskākā un visatpalikušākā forma reakcijai uz identitātes paniku.

To neradīja nekādi nekādi migranti un islamizācija. Piemēram, Čehijā nekādu migrantu nav, tomēr šis arguments tiek lietots un dažkārt pat ļoti groteski. Piemēram, tiesa pieņēma spriedumu par labu skolai, kas aizliedza kādai musulmanietei nēsāt galvas lakatu. Sprieduma pasludināšanas brīdī tiesas zālē piecēlās kāda čehu grupa un nodziedāja Čehijas himnu. Tā noteikti ir groteska atbilde uz identitātes paniku. Es uzsveru: identitātes panikai ir dziļāki cēloņi. Mūsu valstis Eiropas Savienībā (ES) zināmā mērā kļūst par šo politisko kustību mērķi. Tomēr, paldies Dievam, šādas kustības ir minoritāras. Čehijā pat ir partija, kas ieguva 10% atbalsta vēlēšanās, un savā programmā iekļāva pret ES vērstu retoriku, proti, ka ES ir jāpavājina, ka vairāk kompetenču jāatgriež nacionālajām valstīm. Šīs partijas populārākajam pārstāvim vēlēšanās pat pieder tēze, ka mums par katru cenu  jāizstājas no ES. Tā ir otrā politiskā partija Čehijā. ES un pretestība pret to ir identitārās panikas sastāvdaļa un bieži vien pat vairāk nekā šķietami islāma draudi.

Visu mūžu esmu dzīvojis Itālijā, un esmu šīs valsts pilsonis. Varu teikt, ka Itālija ar šo briesmīgo krīzi tikusi galā diezgan labi, un bēgļu pieplūdums galu galā tai nāca par labu.

Piemēram, bēgļu pieplūdums jau ir atdzīvinājis dažas pamestas pilsētiņas un ciematiņus. Tādu Itālijā ir daudz. Bēgļi arī salīdzinoši labi integrējas Itālijas sabiedrībā.

Protams, ka tāds pieplūdums ir problēma, bet es nesen piedalījos konferencē, kur demonstrēja, ka noziedzības rādītāji bēgļu vidū ir zemāki nekā vidēji pārējā sabiedrībā. Tā ka mums nav jābaidās no bēgļiem, kas plūst uz Eiropu. Un kāpēc viņi turp plūst? Tāpēc ka Eiropa pēc aukstā kara beigām nesaprata vai negribēja saprast, ka absolūtā prioritāte bija novērst aukstā kara toksiskās drupas. Aukstais karš bija auksts Eiropā, bet trešās pasaules valstīs tas bija karsts. Tur karš reāli notika. Šīs drupas vajadzēja novērst.

Piemēram, “Talibāns” Afganistānā bija ASV ārējās politikas instruments pret Padomju Savienības invāziju. Un pasaule bija pilna tādu aukstā kara toksisku atkritumu. Pēc 1989. gada absolūtai prioritātei bija jābūt šīs aukstā kara toksiskās izgāztuves tīrīšanai trešajā pasaulē. To mēs neesam paveikuši. Tā vietā devām priekšroku sociālistiskās saimniecības ātrai privatizācijai. Tas bija pareizs mērķis, bet ne tik neatliekams kā pasaules attīrīšana no aukstā kara toksiskajām sekām.

2 komentāri
Juons Grigals
Publicētais filozofs Vāclavs Belohradskis ir prāta spēlmanis, bet nejūt dzīvību. It kā sīkums, bet mums ir pieredze pie kā tādu mazu netikumu saskaitīšanās var novest. Filozofs Kants izdomāja pretrunīgu jēdzienu iekārtu. Filozofs Hēgelis izdomāja kā šo jēdzienus radīt pēc vajadzīgā pasūtījuma. No dzīves atrautais Kampanella izdomāja mākslīgu komunismu. Despotiskais Ļeņins izdomāja kā to visu izmantot. Staļins psihopātiski strādāja, lai Ļeņinismā sasniegt pilnību. "Pēc manas nāves kaut vai ūdens plūdi" neder. Vajag padomāt par sekām vismaz tūkstošgadu griezumā.
Juons Grigals
Pavisam droši, ka Vāclavam Belohradskim bioloģija nav bijusi mīļākā zinātnes nozare. Viņš jauc kopā nacionālismu ar šķiru klasēm. Škiras ir murgains uz līdzības ar nacionālismu parzitējošs demagogu nostādījums. Nacionālisms, savukārt, ir visas dzīvības pamatprincips. Pazaudējot nacionālismu, pazudīs cilvēcība. Mēs Latvijā labi pazīstam tādu cilvēku slāni kā migranti. Vide veido dzīvību. Apzīmējums migranti attiecas uz tiem, kuru tikumus rada beznacionālais dzīvesveids. Tas ir cilvēcības noriets, jo daudzas sarežģītās cilvēku īpašības paliek neizmantojamas. Pat vieglākos gadījumos - diasporai nav nākotnes. Piemēram, Izraēlas valsts dibināšanā vajag prast saskatīt izmisīgu vēlmi dzīvot. Cilvēkiem kopumā jāizturās ar pienācīgu cieņu pret jebkuras tautas pašnoteikšanos un tieksmi pēc valsts. Tas ir cilvēcības jautājums. Organisms sastāv no šūnām.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārzemēs
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti