Atceroties dramatiskās ainas no Kijevas Maidana jeb Neatkarības laukuma 2014.gada sākumā — tieši Asociācijas līgums ar ES jeb pareizāk Ukrainas tā laika vadības atteikums to parakstīt, aizsāka plašas protesta akcijas Kijevas centrā. Liela daļa sabiedrības pieprasīja prezidenta Janukoviča valdīšanas beigas, bet valsts attīstību orientēt uz ES un Rietumu vērtībām.
Galu galā Janukovičs tika gāzts un bēga uz Krieviju. Bet Maidana asiņaino notikumu laikā turpināja apgalvot, ka Ukraina nemaz nav gatava Eiropas rosinātajām reformām, turklāt rezultātā valsts iedzīvotāji no tām būšot tikai zaudētājos.
Vara mainījās un reformas tika sāktas. Bieži tas notika sasteigti, ne pārāk caurskatāmi un varbūt pat ne godīgi. Rietumvalstis apsveica Kijevu ar to, ka smagais un atbildīgais process beidzot ir iekustējies un jau nes taustāmus rezultātus. Tomēr, Reformu reanimācijas paketes koalīcija, kas apvieno vadošās nevalstiskās organizācijas un ekspertus, šī gada sākumā publiskoja savu redzēju par līdz šim reformu jomā paveikto un turpmāk darāmo.
Secinājumi nebija visai iepriecinoši. Vērtējot piecu baļļu sistēmā, paši ukraiņu eksperti pašreizējo progresu vērtē ar gandrīz sekmīgu, proti, 2,52.
Tas apliecina arī Rietumu valstīs pamanīto, ka cīņa starp veco un jauno sistēmu Ukrainā turpinās. Pašas varas iestādes ir spiestas atzīt, ka tām tā arī nav izdevies pārliecināt sabiedrību par nepopulāro reformu nepieciešamību. To apstiprina arī sabiedriskās domas aptaujas, kuras liecina, ka tikai aptuveni desmitā daļa iedzīvotāju ir gatavi paciest grūtības, cik tas būs nepieciešams. Savukārt trešā daļa iedzīvotāju tam nav gatavi pilnībā, jo materiālā situācija jau tā ir smaga.
"Sabiedrībai nav pieprasījuma pēc šādām reformām. Sabiedrība vienkārši pieprasa taisnīgumu, tāpēc arī tādu popularitāti bauda populisti, kuri saka, ka cilvēki dzīvo nabadzībā, jo Ukraina ir korumpēta, jo šeit ir oligarhi, kas kontrolē visus sabiedriskos labumus. Taču, manuprāt, ukraiņu sabiedrībai ir jānoiet šis ceļš, lai saprastu, kas ir īstas reformas. Es nešaubos, ka pēc diviem gadiem vēlēšanās uzvarēs populisti, kas nodarbosies ar šo reformu pārskatīšanu. Bet, tā kā valstī nav naudas, viņu nonākšana pie varas un mēģinājumi izdalīt naudu tautai novedīs pie nopietna ekonomiska sabrukuma, kas tad arī pārliecinās ukraiņus veikt īstas reformas," sprieda politikas komentētājs Vitālijs Portņikovs.
Kā uzskata ukraiņu politiskais apskatnieks, līdz īstām reformām, iespējams, būs jāgaida 7 vai 10 gadu, bet vajadzēs varbūt pat 20 gadus, lai notiktu vēl dziļāka tuvināšanās ES.
Paši ukraiņi reformu lēno gaitu saista ar to, ka tās veic tikai Starptautiskā valūtas fonda vai ES prasību dēļ. Bet vienīgā motivācija šīs prasības pildīt ir lielais valsts parāds.
"Runājot par oligarhiem, visi domā, ka ir nepieciešams viņiem atņemt uzņēmumus un atdot tos citiem cilvēkiem, kuri tieši tāpat kontrolēs veselas rūpniecības nozares. Ierindas ukrainis, kas tā domā, vispār negatavojas maksāt nodokļus un grib izvairīties no likuma. Cilvēki vēlas, lai korupcija tiktu legalizēta. Cilvēks, kurš dod kukuli ārstam vai skolotājam, kurš nemaksā nodokļus, vai kurš noformē savu darbinieku kā privāto uzņēmēju, lai maksātu mazākus nodokļus, ir reāls koruptīvo darbību dalībnieks. Un šādi cilvēki ir daudz bīstamāki par dažiem oligarhiem," uzskata Portņikovs.
Asociācijas līgumam ar ES jākalpo par atgādinājumu Ukrainas politiskajai elitei, ka jebkuru reformu pamatā ir pašu sabiedrības pieprasījums. ES tās var tikai atbalstīt vai piedot tām jaunu sparu, bet smagais darbs būs jāpaveic pašiem. Šeit gan nedrīkst aizmirst vienu ļoti būtisku faktu, – Eiropas līderi ir skaidri pateikuši, ka pat reformu veiksmīga īstenošana nesniegs Ukrainai perspektīvu drīzai dalībai ES.
