Gandrīz visas Eiropas Savienības valstis pirmdien Briselē vienojās par ciešāku savstarpējo sadarbību aizsardzības jomā. Iecerei pievienojās 23 no kopumā 28 Eiropas Savienības valstīm, tostarp arī Latvija. Briselē uzsver, ka ciešāka Eiropas valstu sadarbība aizsardzības jomā palīdzēs efektīvāk izmantot tam atvēlētos resursus, turklāt viens no galvenajiem mērķiem ir novērst arī funkciju dublēšanos ar NATO. Laikā, kad Briselē notika dokumenta parakstīšana, šeit pat Rīgā Latvijas Ārpolitikas institūts rīkoja diskusiju par Eiropas Savienības drošības un aizsardzības iekšējām un ārējām dimensijām.
Vācijas parlamenta deputāts Hanss Peters Bartels uzskata, ka Eiropas Kopējā drošības un aizsardzības politika pēdējo desmit gadu laikā ir bijis vājākais Eiropas integrācijas posms. Turklāt, pastāvot dažādām krīzēm Eiropas kaimiņos, neviena dalībvalsts nevēlas atvēlēt vēl lielākus līdzekļus aizsardzībai. Tāpēc ir nepieciešama ciešāka 28 dalībvalstu sadarbība. Hanss Peters Bartels min vairākus darāmos darbus, kā šo mērķi sasniegt:
''Mums vajag savu militāro galveno mītni Eiropā. Otrkārt, mums ir nepieciešams aizsardzības komisārs Eiropas Komisijā. Treškārt, mums ir nepieciešama neatkarīga Eiropas aizsardzības Ministru padome, lai nebūtu jātiekas Ārlietu padomes ietvaros. Tāpat ir vajadzīga atsevišķa aizsardzības komiteja Eiropas Parlamentā, kas aizstātu ārlietu komitejas aizsardzības apakškomiteju. Un visbeidzot, mums ir nepieciešams īstenot daudznacionālus projektus, kas satuvinātu mūsu atsevišķo dalībvalstu bruņotos spēkus.''
Kā norādīja diskusijas dalībnieki, cenšoties rūpēties par Eiropas nākotni, nebūt nav nepieciešams sākt no nulles, bet gan efektīvāk izmantot jau esošos instrumentus. Tā, piemēram, Eiropas drošības stratēģija ir pieņemta jau 2003. gadā, pērn ir apstiprināta arī jaunā Eiropas Savienības globālā stratēģija, kurā ir identificēti gan lielākie izaicinājumi un draudi bloka drošībai, gan veidi, kā šos jautājumus risināt nākotnē.
Kā uzsver Hanss Peters Bartels, līdzīgi kā eirozona arī kopējās aizsardzības un drošības savienības izveide aizņems, iespējams vairākus desmitus gadu, taču šis process ir sācies un tas ir pilnībā brīvprātīgs.
Turklāt šādas darbības nebūs pretrunā, bet gan pastiprinās NATO. Šim viedoklim piekrīt arī domnīcas ''Science Po'' viceprezidents un bijušais Francijas vēstnieks NATO Benuā d’Abovills. Viņš uzskata, ka daudzu kritiķu argumenti ir aplami:
''Daži uzdod jautājumu, vai Eiropas Savienības aizsardzības spēju stiprināšana nekonkurēs vai nenonāks pretrunā ar NATO? Šis arguments ir nepatiess, jo starp abām organizācijām koordinācija ir ļoti laba. Citi saka – ja Eiropas Savienība kļūs stiprāka, Savienotās Valstis vairs nebūs ieinteresētas šeit atrasties. Manuprāt, situācija ir pilnīgi pretēja. Proti, ja Eiropas Savienība neparādīs, ka tai interesē aizsardzība, tieši tad zudīs interese arī ASV pusē.''
Diskusijas dalībnieki arī norāda, ka savas drošības veicināšanai Eiropas Savienībai ir aktīvāk un efektīvāk jāizmanto arī ļoti plašais ārvalstu misiju tīkls, kura nozīmīgumu visā pasaulē arvien vairāk atzīstot arī ASV un citas NATO dalībvalstis. Savukārt, komentējot Eiropas Savienības iekšienē pastāvošās dažādās reģionālās savienības, piemēram, Višegradas grupu un līdzīgas, eksperti brīdināja, ka kopējās drošības un aizsardzības politikas veidošanā tomēr vajadzētu izvairīties no provincializēšanas.
