Ekonomikas lēnā atkopšanās pēc pasaules finanšu krīzes kombinācijā ar neseno bēgļu krīzi daudzviet Eiropā vēlētājiem likušas meklēt jaunas sejas, kas vismaz spēj solīt straujākus risinājumus.
Šādiem solījumam 2015.gada sākumā noticēja grieķi, ievēlot harismātisko un radikāli kreiso Aleksi Cipru un viņa partiju “Syriza”. Tiesa gan – Cipra radikālās idejas valstij izmaksāja daudzus desmitus miljardus eiro, lai beidzot piekristu tiem pašiem aizdevēju nosacījumiem, pret kuriem iestājoties Ciprs tika ievēlēts.
Solījumiem noticēja arī Francija, šopavasar prezidenta amatā ievēlot relatīvu jaunienācēju politikā Emanuelu Makronu, kurš francūžiem tagad saka – “Mēs esam lieli, mēs esam vareni – Francijai jāatgūst vadošā loma Eiropā”. Franču mediji viņam jau gan pārmet vēlmi līdzināties savulaik ar autoritatīvu roku vadošā ģenerāļa de Golla stilam un piepacelt prezidenta amatu virs ikdienas politikas. To simboliski demonstrēja gan Makrona ilgais karaliskais gājiens gar Luvru pēc uzvaras vēlēšanās, gan pirmās uzrunas parlamentam organizēšana bijušajā karaļu pilī Versaļā.
Starp citu, Makrons – lai arī ir republikas prezidents – ticis pie karaliska titula: tāpat kā iepriekšējie Francijas prezidenti viņš ir Andoras princis.
Vājie Terēzas Mejas rezultāti Lielbritānijas vēlēšanās parāda – daļa vēlētāju ir noguruši no līderiem - tehnokrātiskiem sausiņiem, un vēlas harismātisku līderus, kas spēj iedvesmot un apelēt pie sabiedrības emocijām. Šie eksperimenti Polijā un Ungārijā noveduši pie neliberālām demokrātijām, citviet – pie spilgtiem līderiem, kas ar savu harismu var vest valsti tālu, un jācer - demokrātiskā virzienā.
