Lai gan gadu gaitā Balkānu valsts ne reizi vien ir mēģinājusi pielikt punktu sāgai ar Drošības komitejas arhīviem, sabiedrībai kopumā pietrūka politiskās gribas, lai pilnībā sarautu saiknes ar totalitāro pagātni. Savukārt Komunistiskā partija drīz vien pārdēvējās par sociālistiem un katrā izdevīgā gadījumā neaizmirsa atgādināt, ka ar agrākajiem notikumiem tai nav nekā kopīga. Pierādīt pretējo bija pagrūti, ņemot vērā, ka
divas trešdaļas no politiskās policijas arhīviem, gandrīz 150 tūkstošu personīgo lietu, tika iznīcināti jau pirmajās demokrātijas dienās pēc slepena toreizējā Iekšlietu ministra rīkojuma. Vēl ievērojama daļa Drošības komitejas arhīvu gāja zudumā ugunsgrēkā 1990.gada augustā,
kad aizdegās Bulgārijas Komunistiskās partijas ēka. Izmeklēšana vilkās gadiem ilgi, vainīgie tā arī netika atrasti, un rezultātā noilguma dēļ lieta tika slēgta. Tā arī nekļuva skaidrs, kādi dokumenti un vai tiešām sadeguši, vai arī glabājas drošā vietā, lai vajadzības gadījumā tiktu izmantoti kā šantāžas vai iebiedēšanas instruments.
Pirmais likums par slepenpolicijas arhīvu atvēršanu tika pieņemts jau 1997.gadā, taču tas neskāra aģentus, kas bija pārgājuši uz darbu jaunajās speciālo dienestu struktūrās. Netika izmeklēti arī tie, no kuru personīgajām lietām arhīvos bija saglabājušās tikai uzskaites kartītes, un nebija iespējams noteikt, vai konkrētā persona tiešām sadarbojusies ar represīvajiem orgāniem vai arī tikai reģistrēta, piemēram, pēc kāda ārzemju komandējuma. Veiklu sabiedriskās domas manipulāciju rezultātā pats sadarbības fakts ar Drošības komiteju ar laiku sāka likties ne visai būtisks un arhīvu atvēršana - mazsvarīga un neinteresanta. Kad 2007.gada kļuva zināms, ka arī toreizējais prezidents Georgijs Parvanovs ir bijis aģents ar iesauku “Goce” (viņa personīgā lieta vēlāk tika publicēta arī internetā), sākotnēji gan atskanēja balsis par iespējamo atkāpšanos no amata, taču ātri vien apklusa, un tanī pašā gadā Parvanovs atkārtoti tika izvēlēts par valsts galvu.
Sociālistiem simpatizējošie masu mediji ik pa brīdim atgādināja, ka Drošības komiteja, tāpat kā speciālie dienesti visā pasaulē, nodarbojusies ne tikai ar pilsoņu izsekošanu un vajāšanu, bet arī rūpējusies par valsts interesēm starptautiskajā arēnā.
Arī lielākā daļa no atmaskotajiem aģentiem centās pārliecināt sabiedrību, ka ir bijuši nevis ziņоtāji, bet gan drosmīgi izlūki, kas cīnījušies ar organizēto noziedzību un ekonomisko spiegošanu.
2006. g decembrī, īsi pirms Bulgārijas iestāšanās Eiropas Savienībā, beidzot tika pieņemts Likums par bijušās Drošības komitejas un armijas izlūkdienestu dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar Drošības komiteju konstatēšanu un publiskošanu. Tika izveidota attiecīga parlamentārā komisija, kuras sastāvā ietilpa dažādu politisko partiju pārstāvji. Speciāli šim nolūkam izremontētajās vecajās kazarmās netālu no Sofijas tika savākti vienuviet pa dažādām iestādēm izkaisītie arhīvu materiāli un pakāpeniski sistematizēti un analizēti.
Apkopojot 10 gadu laikā padarīto, komisijas priekšsēdētājs Evtims Kostadinovs atzīmēja, ka pārbaudīti vairāk nekā 3 miljoni dokumentu un 300 tukstoši pilsoņu. 15 tūkstoši no tiem ir bijuši slepeno dienestu aģenti, taču ne visi uzvārdi ir darīti zināmi plašākai sabiedrībai.
"Saskaņā ar likumu netiek publicēta informācija par mirušām personām, kā arī tiem, kas brīvprātīgi pieteikušies komisijā un izteikuši vēlēšanos iepazīties ar materiāliem par sevi, un tādu nav mazums. No darba gaitā noskaidrotajiem pilsoņiem, kas sadarbojušies ar Drošības komiteju, ir publicēta informācija par 13 tūkstošiem, kas ieņem atbildīgus amatus valsts iestādēs vai sabiedriskajā sektorā," stāsta Kostadinovs.
Pirmie aģentu saraksti tika publicēti 2008.gadā, un izraisīja sabiedrībā šoku. Izrādījās, ka gandrīz vai visi populārākie žurnālisti, kas strādājuši vai joprojām strādā valsts televīzijā un radio, savā laikā ir sadarbojušies ar Drošības komiteju.
Turpmāko pētījumu gaitā izrādījās, ka aģenti bijuši 45 % no diplomātiskā korpusa, 164 vairāku sasaukumu parlamenta deputāti, trīs Valsts bankas priekšsēdētāji, 9 no 11 bīskapiem, virkne populāru un tautā iemīļotu aktieru, mūziķu, rakstnieku... Komisija atklāja bijušos slepeno dienestu kadrus arī vairākos partiju un koalīciju deputātu kandidātu sarakstos, gatavojoties Eiroparlamenta vēlēšanām pirms četriem gadiem. Pēc neoficiālas informācijas, gandrīz 11 tūkstoši bijušo aģentu netraucēti turpina strādāt valsts administrācijā, nereti ieņemot vadošus posteņus. Viens no tiem, populārs advokāts un arī tieslietu ministrs pagaidu valdībā 90. gados, bija pat iesūdzējis Bulgāriju Eiropas Tiesā Strasbūrā, jo, lūk, publiskotā informācija par sadarbību ar Drošības komiteju aizskar viņa godu un pilsoniskās tiesības. Tiesa sūdzību vienbalsīgi noraidīja kā nepamatotu.
Pēc Kostadinova domām, svarīgi ir ne tikai atklāt ziņotājus, bet iesaistīt arhīvu izpētē profesionālus vēsturniekus, žurnālistus un citus ekspertus, lai izprastu, kā darbojusies totalitārā sistēma. Drošības komitejas arhīvi ir kā lidmašīnas melnā kaste, un kamēr tie nebūs izpētīti visos sīkumos, katastrofas iemeslus noteikt būs grūti. Apsveicams ir arī fakts, ka 30 gadus pēc komunistiskā režīma krišanas dramatiskais vēstures periods beidzot iekļauts arī skolu mācību programmās.
