Britu eksperts: «Brexit» dod iespēju ES mainīties

Eiropas Savienībai (ES) ir grūtības ar savu iepriekšējo modeli, taču vēl nav definēts jauns integrācijas modelis, spriež Londonas Ekonomikas augstskolas profesors, Eiropas lietu eksperts Īans Begs. Tas saistīts arī ar Lielbritānijas izstāšanos no ES. Taču "Brexit" arī dod iespēju ES mainīties. Savukārt Lielbritānijai jādomā gan par savas sabiedrības sašķeltību, gan pašreizējās valdības stabilitāti, lai sekmīgi risinātu izstāšanās sarunas.

Par sarunu iestrēgšanu atbildīgas abas puses

Gints Amoliņš: Decembrī Eiropas Savienība līderi samitā lems, vai pāriet pie nākamās ''Brexit''  sarunu fāzes par nākotnes, it īpaši tirdzniecības attiecībām. Tomēr pēdējās nedēļās sarunas liekas iestrēgušas. Kurš par to ir atbildīgs, un kā Jūs redzat ceļu uz priekšu?

Īans Begs: Par sarunu iestrēgšanu atbildīgas ir abas puses. Eiropas Savienība – jo Mišela Barnjē sarunu delegācijai dots mandāts, kas ir diezgan stingrs un nelokāms. Viņam dots uzdevums panākt konkrētas lietas, īpaši runājot par trim sākotnējiem pamatjautājumiem.

Apvienotā Karaliste ir atbildīga, jo iekšēji Lielbritānijas valdība bijusi sašķelta, un bijis diezgan grūti vienoties par valsts nostāju ''Brexit'' sarunās. Tas apgrūtinājis iespējas spert soļus pretim, īpaši runājot par „izstāšanās rēķinu”.

Lēnām mēs tuvojamies risinājumam. Bet

britu pusei vispirms ir jāsakārto iekšpolitika. Savukārt Eiropas Savienībai ir jākļūst elastīgai.

Šobrīd elastīguma nav, it īpaši ņemot vērā notiekošo Vācijā – tas Eiropas Savienība rada grūtības mainīt pozīciju.

Jūs esat teicis, ka Lielbritānijas premjeri Terēzu Meju amatā notur trīs negatīvi faktori. Viņas pozīcijas liekas vājinājušās kopš vasaras vēlēšanām, kad konservatīvie zaudēja vairākumu, nesen bija spiesti atkāpties divi ministri, ir šķelšanās konservatīvo vidū. Kāda ir situācija britu valdībā? Kas ir šie trīs negatīvi, šie negatīvie faktori?

Trīs negatīvi, kas notur Terēzu Meju pie varas, ir sekojoši:

Pirmais - partija nevar vienoties par viņas pēcteci. Otrais – ja viņa aiziet, tad būs jaunā līdera izvēles process, kas var aizņemt pat trīs mēnešus. Tas atņemtu jau tā īso laiku ''Brexit'' sarunām. Un trešais negatīvs – pret jauno līderi būtu liels spiediens rīkot jaunas vēlēšanas, kurās konservatīvie baidās, ka varētu zaudēt leiboristiem.

Šo iemeslu dēļ viņa paliek pie varas kā vāja līdere. Tas atspoguļojas nevienprātībā gan konservatīvo partijā, gan viņas valdībā, kur ir gan stingri, gan mēreni eiroskeptiķi.

Vai viņa paliks amatā līdz ''Brexit'' noslēgumam 2019.gada martā?

Ir ļoti grūti prognozēt, cik ilgi Meja paliks pie varas. Daži saka, ka vēl vienu krīze, un viņai būs jāiet. Bet līdz šim viņai krīzes izdevis pārdzīvot. Dzīvosim – redzēsim.

Lielbritāniju ''Brexit'' ir sašķēlis

Pēc ''Brexit'' referenduma - vai briti, 40 gadus pavadījuši Eiropas Savienībā, tagad savu vietu pasaulē redz citādi?

Nedomāju, ka ir lielas izmaiņas britu attieksmē pret Lielbritānijas vietu pasaulē. Lielbritānija vienmēr bijusi nedaudz nostatus no Eiropas Savienības. Tā sevi redzējusi kā vidusatlantisku, kā tiltu starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu.

Britu attieksme ir – mums bija balsojums, tagad iesim uz priekšu. Tas nemaina mūsu pozīciju pasaulē. Turklāt – tie, kas atbalstīja ''Brexit'', joprojām atbalsta izstāšanos. Nav novērojama „pircēja nožēla”, kad pircējs teiktu – „Ak, es nenopirku pareizo lietu”. Gluži otrādi, viedokļi par ''Brexit'' kļūst stingrāki.

Tie, kas ir „par” un „pret” izstāšanos, ieņēmuši vēl stingrākas pozīcijas?

Dažkārt referendumos ir cilvēki, kuri balso ar mērķi ieriebt valdībai. Bet saskaņā ar aptaujām, tie, kas ir pret ''Brexit'', joprojām ir pret izstāšanos; un tie, kas ir par izstāšanos, joprojām ir „par”. Šajā ziņā

Lielbritānija ir sašķelta. Ir šķelšanās starp reģioniem, gan balstoties uz sociālajām klasēm, izglītības līmeni un vecumu. Nedomāju, ka mēs drīz atgriezīsimies pie vienotākas Lielbritānijas.

Līdz 2019.gada martam atlicis mazāk nekā pusotrs gads. Vai līdz tam laikam būs vienošanās starp Londonu un Briseli? Vai ir risks, ka Lielbritānija izstāsies bez vienošanās?

Londonai un Briselei patiesībā jānoslēdz divas atsevišķas vienošanās.

Viena ir par šķiršanos, 50. panta process – ir iespēja, ka līdz 2019.gada šo vienošanos noslēgs.

Otra vienošanās ir par nākotnes attiecībām – ne tikai par tirdzniecību, bet arī regulāciju, tiesām, Lielbritānijas iemaksām Eiropas Savienības programmās nākotnē. Nav nekādas iespējas, ka par to izdosies vienoties līdz 2019. gadam. Tieši tādēļ pēdējā laikā bijis tik daudz runu par pārejas periodu.

Manā ieskatā, šeit problēma ir sekojoša – neviens nezina, uz ko notiks pāreja. Un nevar izstrādāt ceļa karti pārejai, līdz nav zināms galamērķis.

Problēma ir arī ar tā dēvēta „maigā” breksita ideja, kad Lielbritānija paliek Eiropas Savienības vienotā tirgus un varbūt muitas savienības sastāvā. Ja akceptējam referenduma rezultātus, šāds variants ir pretrunā to britu vēlmei, kas grib apturēt migrāciju, apturēt iemaksas Eiropas Savienības budžetā.

Tādēļ „maigais” breksits ir bīstama ilūzija.

Jo?

Tā ir bīstama ilūzija, jo neapmierina tos, kuri grib izstāšanos, jo spēkā joprojām būtu cilvēku brīva kustība, iemaksas Eiropas Savienībai, pakļaušanas Eiropas Savienības Tiesai. Un tā neapmierina arī tos, kas grib palikt Eiropas Savienībā, jo tiks zaudēta ietekme – kā Norvēģijai, nevis kā pilntiesīgai dalībvalstij.

Tātad - vai nu viens, vai otrs.

Ir tāds teiciens – tas, kurš sēž uz sētas, dabū sāpošu pēcpusi.

Reģionu neatkarības centieni visbiežāk saistīti ar ekonomikas dimensiju

Taisnība. Par Skotiju – pirms dažiem gadiem bija neatkarības referendums. Vai pēc ''Brexit'' balsojuma jautājums par Skotijas neatkarību atkal var kļūt aktuāls?

Šis jautājums ir daudzslāņains. Es to saku kā skots, kaut dzīvoju Anglijā. Pirmkārt, Skotijā pagaidām nav skaidra vairākuma par neatkarību. Taisnība – tas, ka Anglija izņem Skotiju no Eiropas Savienības, rada jaunu pavērsienu. Bet ir arī citi, kas saka, ka Skotijas vieta pirmkārt ir Apvienotajā Karalistē, un tikai otrkārt – Eiropas Savienībā. Šis uzskats joprojām ir diezgan spēcīgs.

Bet ir arī ekonomiskā dimensija. Ja Skotija tagad būtu neatkarīga, tai nāktos saskarties ar budžeta deficītu – tik lielu, kā bija Grieķijai 2009.gadā. Tā būtu katastrofāla situācija. Tāpat jāatceras, kas ir Skotijas lielākais eksporta tirgus. Tā nav Eiropas Savienība, tā ir pārējā Apvienotā Karaliste. Skotija uz pārējo valsti pārdod trīs reizes vairāk nekā uz Eiropas Savienību.

Ja Skotija būtu neatkarīga no Apvienotās Karalistes un Apvienotā Karaliste izstājas Eiropas Savienības, Skotija sarautu saites ar savu lielāko tirgu.

Ja runājam par reģioniem kopumā Eiropas Savienībā – bija Skotija, tagad Katalonija, arī Beļģijā līdzīgi jautājumi. Nesen Itālijā Veneto un Lombardijas reģioni nobalsoja, ka grib vairāk tiesību. Eiropas Savienībā ir neatkarības vai lielākās autonomijas kustības. Vai tā ir šo laiku iezīme? Vai ar to ir kāds sakars Eiropas Savienībai, kas ir nojaukusi robežas, bet tagad ir reģionalizācijas tendences?

Ar šīm kustībām notiek divas lietas.

Dažos gadījumos tas ir par identitāti – tā ir Skotija, zināmā mērā arī katalāņi, ka arī flāmi Beļģijā. Viņi uzskata – mēs esam atšķirīgi no pārējās valsts.

Bet ļoti bieži ir arī ekonomiskā dimensija. Katalāņiem būtisks iemesls gribēt neatkarību no Spānijas ir tas, ka Katalonija subsidē pārējo Spāniju ar finanšu pārskaitījumiem. Tas ir arī beļģu Flandrijas gadījums. Un īpaši šī situācija ir redzama Itālijas reģionos – dienvidi ir saņēmēji, bet ziemeļi - Veneto un Lobardija - ir iemaksātāji Itālijas budžetā. Domāju, ka šeit

redzama spriedze federālās, decentralizētās valstīs, kas izlaužas uz āru. Un tie pamatā ir iekšlietu, nevis Eiropas jautājumi.

Eiropas Savienība turpinās paplašināties

Runājot par Eiropas Savienību – šogad bijušas svarīgas vēlēšanas. Pavasarī Francijā uzvarēja Emanuēls Makrons. Tagad bija Vācijas vēlēšanas, kuru rezultāts nu izvērties visai neskaidrs. Eiropas Savienībā šogad bijušās diskusijas par ciešāku integrāciju ar Makrona vīzijām priekšgalā, bet ir pretējas nostājas par decentralizāciju, kā Polijā un Ungārijā. Kurp šobrīd dodas Eiropas Savienība?

Eiropas Savienībai ir grūtības ar savu iepriekšējo modeli, ka visiem vajadzētu integrēties vienādos veidos. Ka mums visiem jāpievienojas Šengenas zonai, mums visiem jāpievienojas eirozonai. Ka mums visiem jāsniedz ieguldījums kopējā Eiropas aizsardzības fondā, kas tiek veidots.

Makrons norādījis uz tā dēvēto „diferencēto integrāciju”, ka tas ir svarīgi. Ka dažas valstis kopā iet uz priekšu vienās lietās, citas valstis iet uz priekšu citās lietās.

Savienībā, kurā drīzumā būs 27 dalībvalstis, ir daudz grūtāk vienoties nekā pirms 40 gadiem, kad tās bija sešas valstis.

Izaicinājums ir definēt jaunu integrācijas modeli, kurā iespējama valstu grupu pastāvēšana, kas dara vienas lietas, un citas valstis dara citas lietas. Bet tās būtu lielas izmaiņas Eiropas integrācijas pieejā.

Kur jūs redzat Eiropas Savienību pēc 10 gadiem?

Es domāju, ka pēc desmit gadiem Eiropas Savienībā būs vairāk dalībvalstu, nekā ir tagad. Mēs varam saskaitīt kandidātus Rietumbalkānos – Serbija, Melnkalne, varbūt Albānija. Bet nedomāju, ka Turcija un Ukraina, tas vēl nenotiks.

Tātad paplašināsies. Pēc pēdējo gadu krīzēm – finanšu, migrācijas, un tagad visam pa virsu ''Brexit'' – Eiropas Savienība joprojām ir pievilcīga?

Tai noteikti ir lieli izaicinājumi, un tie nepazudīs. Tie ir globāli izaicinājumi – klimata izmaiņas, 60 miljoni piespiedu kārtā pārvietotu personu visā pasaulē. Šīs nav lietas, ar kurām var tikt galā katra atsevišķa valsts. Tāpēc es atbalstītu Makrona aicinājumu, kad viņš teica – tikai Eiropas līmenī mēs spējam tikt galā ar šiem izaicinājumiem.

Eiropas Savienība tam ir gatava? Junkers teicis, ka viņa termiņā Eiropas Komisijas prezidenta amatā nebūs paplašināšanās.

Jūs jautājāt par 10 gadiem, tā ir 10 gadu perspektīva. Junkeram atlikuši tikai 18 mēneši.

 

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārzemēs
Ziņas
Jaunākie
Populārākie
Interesanti