Lielbritānijas izstāšanās datums no Eiropas Savienības (ES) šajās dienās nostiprināts valsts likumos. Vienlaikus valdība arī noteikusi, ka par galīgo vienošanos starp ES un Apvienoto Karalisti varēs vēl pēdējo reizi nobalsot parlaments. Tā kā droši vien varam sagaidīt vēl karstas un ekspresīvas debates kā tas ierasts vienā no senākajiem Eiropas parlamentiem. Protams, ja šī vienošanās tiešām tiks panākta.
Britu konservatīvo līderis Eiropas Parlamentā Saīds Kamals intervijā “Pasaules panorāmai” uzsver, ka abām pusēm jābūt gataviem arī šādam scenārijam. Viņš pats tiek ierindots eiroskeptiķu rindās un ir starp tiem, kas uzskata – varbūt tiešām labāk, lai briti ES ir labi kaimiņi, nekā slikti īrnieki. Arī Latvijai ne par ko satraukties pašlaik neesot pamata.
LTV: Kamala kungs, jūs bijāt viens no arhitektiem par jaunu Lielbritānijas un ES vienošanos Deivida Kamerona laikā, taču pēc tam pievienojāties izstāšanās kampaņai; tikāt par to kritizēts, taču referenduma rezultāts bija jūsu pusē. Raugoties uz visu šo procesu un sarunām, kādas tās ir tagad – vai gaidījāt, ka izstāšanās process būs tik smags un piņķerīgs un pret Lielbritāniju šī procesa laikā būs pat zināms naidīgums?
Kamals: Esmu bijis Eiroparlamenta deputāts jau 12 gadus un esmu pieradis pie sarunām Briselē, gan ar Eiropas Komisiju (EK), gan Eiropas Padomi un esmu pieredzējis dažādus sarunu veidus. Dažreiz tās bijušas ilgākas par gadu, citreiz mēs esam piecēlušies un vienkārši aizgājuši no sarunu galda. Atgriezāmies dažas nedēļas vai mēnešus vēlāk – tā visa ir sarunu daļa. Tagad redzam, kā abas puses pieprasa zināmas lietas, bet otra puse saka – ļaujiet man par to padomāt. Sarunās ļoti reti notiek tā, ka viena puse saka – dod man to, un otra atbild – labi, ņem! Ejam mājās, visu esam pabeiguši! Sarunas vienmēr turpinās ilgi, un abas puses pieprasīs vairāk, nekā tās patiesībā vēlas.
Es prognozēju, ka šīs sarunas ilgs līdz pat pēdējam brīdim 29. martam 2019. gadā.
Ceru, ka noslēgumā panāksim abām pusēm izdevīgu vienošanos.
Varbūt būs daži segmenti, par kuriem sarunas nāksies turpināt arī pēc 2019. gada, taču pašlaik man šķiet, ka sarunas ir tādā stadijā, kā bija gaidāms.
Vai uzskatāt, ka ir iespējama sarunu noslēgšanās bez vienošanās?
Es domāju, ka iznākums bez vienošanās vienmēr ir iespējams, un abas puses to saprot. Es domāju, ka visās sarunās tev ir jābūt gatavam, ka tā var notikt. Tomēr tas nenozīmē, ka tā ir mūsu vēlme. Es domāju, ka abas puses gribētu, lai vienošanās tomēr tiktu panākta. Vienlaikus, manuprāt, viens no sarunu principiem ir tas, ka jābūt arī gataviem sarunas pamest un šādam scenārijam jābūt ir gataviem, pat ja abas puses tomēr gribētu vienošanos.
Kāds tieši būtu šis scenārijs? Tikko “Financial Times” tēlaini rakstīja kā Lielbritānija ripo lejā pa kalnu ārā no ES un tuvojas pamatīgam triecienam pret zemi. Droši vien jūs šādus vārdus neizvēlētos?
“Financial Times” vienmēr ļoti skaidri bijuši pret “Brexit”. Tā bija viena no avīzēm, kas “Brexit” kampaņas laikā visus baidīja un bezmaz vai piesauca pasaules galu. Bija daudz sliktu prognožu par to, ka pēc balsojuma viss būs slikti. Taču, ja paraugāmies uz Apvienotās Karalistes ekonomiku – nodarbinātība ir pieaugusi, bezdarbs ir rekordzems, strādā daudz jauniešu, uzņēmumi investē Lielbritānijā. Izskanēja biedējoši stāsti par bankām, kas tūkstošiem darbavietu finanšu sektorā aizplūdīs uz citām valstīm. Taču tagad šie stāsti tiek mainīti un bankas saka, ka varbūt pārcels tikai dažas darbavietas, kas saistītas ar mūsu ES biznesu. Tāpēc es šajā jautājumā vienmēr esmu noraidījis “Financial Times” viedokli.
Vienlaikus domāju, ka lielākais satraukums visiem pašlaik ir par neskaidrību.
Lielbritānija, sarunu procesā raugoties uz ES, pašlaik redz, ka tās vājība ir nauda.
Kad Lielbritānija aizies, ES būs nabagāka par 10 līdz 12 miljardiem eiro, un pašlaik tā nav spējīga atbilstoši tam savilkt jostu. Dažas valstis jau ir pateikušas, ka nemaksās vairāk, citas valstis – ka netaisās saņemt mazāk. Tas izdara milzīgu spiedienu pret ES, un tāpēc viņi tagad pieprasa milzu summas.
No otras puses, kad ES raugās uz Lielbritāniju, tā domā, ka britu vājums slēpjas neskaidrībā.
Lai sarunas notiek tik ilgi, cik iespējams, un veicina šo neskaidrību. Tas rada spiedienu pret valdību no uzņēmumiem un arī tādiem laikrakstiem kā “Financial Times” - sakot, maksājiet vienalga cik, mēs gribam skaidrību, jo cilvēki necieš neskaidrību. Manuprāt, tā visa ir daļa no sarunu procesa.
Viens no atslēgas jautājumiem debašu laikā pirms “Brexit” un arī tagad ir imigrācija, kas ir arī ļoti būtisks mūsu valstu divpusējais jautājums. Jūs esat teicis, ka Lielbritānijai nepieciešama taisnīgāka imigrācijas politika – vai jūs varētu to paskaidrot sīkāk, un kas notiks ar latviešiem un citiem, kas pašlaik strādā Lielbritānijā, kad sarunas beigsies?
Ļaujiet man sākt ar divpusējo jautājumu un latviešiem Apvienotajā Karalistē. Mēs esam skaidri pateikuši, ka nevēlamies nevienu sūtīt mājās no tiem, kas jau ir pie mums. Britu valdība jau divreiz ir mēģinājusi atrisināt jautājumu par ES pilsoņiem. Oktobrī pērn konservatīvo deputātu grupa uzrakstīja vēstuli [Eiropas Padomes vadītājam] Donaldam Tuskam, sakot – atrisināsim šo problēmjautājumu tagad, pirms sarunām. Tusks atbildēja – jūs radījāt šo neskaidrību, jūs nobalsojāt par aiziešanu, ar šo jautājumu jāpagaida līdz sarunām.
Kad mēs ierosinājām 50. pantu, Lielbritānijas valdība atkal teica – negaidīsim sarunas, atrisināsim šo jautājumu tagad, un mums atbildēja – piedodiet, bet tas ir jārisina tikai izstāšanās sarunās ar ES. Mēs vienkārši teicām – dosim ES pilsoņiem tās pašas tiesības Lielbritānijā, kādas viņiem ir jau tagad.
Tas, kas notiek tagad, - ES pieprasa saviem pilsoņiem lielākas tiesības Lielbritānijā nekā pašiem britiem, un tas nav pieņemami.
Vai varat iedomāties, ja ES teiktu – dodiet ES pilsoņiem lielākas tiesības kā latviešiem? Es pieņemu, ka tā ir vienkārši sarunu stratēģija, taču mums šis jautājums ir jāatrisina. Runājot par divpusējo sadarbību – Apvienotā Karalistei un Latvijai ir bijušas attiecības sen, pirms Eiropas Savienības vispār eksistēja. Zinu, ka šajā laikā svinat savu neatkarību. Gribu atgādināt, ka pirms 98 gadiem britu flote karoja kopā ar latviešiem pret Bermontu, un tas liecina, cik nozīmīga ir mūsu divpusējā vēsture. Mums arī turpmāk būs spēcīgas divpusējas attiecības ar valstīm.
Mēs esam ļoti uzticīgi NATO un stingrai aizsardzības politikai, un tas paliks tā arī pēc izstāšanās no ES.
Tas, kas pašlaik ir svarīgi – lai mēs pēc iespējas ātrāk vienotos par tirdzniecības līgumu un arī par citiem jautājumiem. Piemēram, es zinu, ka mani kolēģi no citām valstīm vēlas ciešas attiecības ar mums apmaiņā ar izlūkošanas datiem, mēs arī gribam cieši sadarboties militārajā jomā gan caur NATO, gan divpusēji. Lielbritānija to visu ļoti vēlas, un ir ļoti skumji, ka pašlaik mīņājamies uz vietas. Manuprāt, ir risks sapīties detaļās tā vietā, lai spertu soli atpakaļ, ieraudzītu kopainu un atbildētu uz jautājumu – kādas attiecības star Lielbritāniju un ES mēs vēlamies, kad Lielbritānija aizies.
Taču tomēr – es un daudzi citi domā, ka pašlaik kontinentālajā Eiropā virmo sajūta, ka Lielbritānija ir tāda kā vairs nepiederoša un jau parādās jautājumi, kurus risinās tikai kontinents. Vai domājat, ka tas ir reāls risks, ka Apvienotā Karaliste tiks nostumta malā no Eiropas politikas pēc izstāšanās sarunām?
Pavisam nē. Daži mani kolēģi no citām ES valstīm ir teikuši – Lielbritānija varbūt izstājas no ES, taču jūs nepametat Eiropu. Jūs joprojām būsiet mums kaimiņos. Viens no maniem flāmu kolēģiem man teica, ka Lielbritānija ir sala, nevis laiva – mēs nevaram vienkārši aizzēģelēt prom.
Pat ja Lielbritānija nekad nebūtu bijusi ES dalībvalsts, ES ar to būtu gribējusi ciešas attiecības un arī otrādāk.
Neaizmirstiet, ka Lielbritānija ir pasaules piektā vai sestā lielākā ekonomika. Mēs esam līderi izlūkošanas informācijā, mums ir vienas no augstākajām militārajām spējām pasaulē.
Tas, kas tagad atšķirsies, manuprāt, būs tas, ka mūsu attiecības būs godīgākas. Pēdējos 40 gadus mēs esam pieredzējuši, kā politiķi no abām vadošajām britu partijām nav bijuši patiesi jautājumā par patiesajām attiecībām ar ES. Vienmēr par to runājām, it kā tas būtu tikai jautājums par tirdzniecību. Tas, par ko politiskā elite izvairījās runāt, bija politiskā puse – viena valūta un arvien dziļāka politiskā integrācija. Pat es personīgi 2005. gadā, kad kļuvu par Eiroparlamenta deputāts, biju šokēts par tālākas politiskās integrācijas plāniem, jo Lielbritānijā vienīgās debates vienmēr bijušas par tirgošanos. Tā kā mūsu attiecības būs godīgākas brīdī, kad Lielbritānija no negribīgiem īrniekiem kļūs par labiem kaimiņiem.
Kamala kungs, paldies par interviju!
