Konteksts
Oktobra nogalē Lietuvas tiesa neklātienē atzina Mliņņika un vēl divu bijušo omoniešu vainu uzbrukumā Lietuvas Medininku muitas punktam uz robežas ar Baltkrieviju 1991.gada 31.jūlijā. Tiesa secināja, ka visi trīs vainojami vairāku Lietuvas muitnieku un policistu slepkavībā, ko tiesa kvalificēja kā noziegumu pret cilvēci. Pirms tam šajā lietā notiesāts arī bijušais omonietis Konstantīns Nikuļins, kuru Latvija izdeva Lietuvai. Kopumā Medininkos nogalināti septiņi cilvēki, viens par spīti ievainojumam galvā izdzīvoja un kļuva par galveno liecinieku.
Arī Sanktpēterburgas resursam fontanka.ru viņš klāstījis, ka Rīgas OMON ar to neesot saistīts, bet, runājot par citām OMON operācijām, viņš sacījis: “Protams, daudzviet esam “pablēņojušies”, bet ko darīt, tāda dzīve, es neko nenožēloju”.
Viņš stāstījis, ka 1991.gadā no maija līdz jūnijam rīkota muitas punktu “atbloķēšanas operācija, galvenokārt bez manas dalības”, kopā ar OMON uz muitas punktiem, pēc viņa vārdiem, devušies izmeklētāji un prokuratūras pārstāvji, noformēti akti, “atbruņoti tā saukto muitas punktu darbinieki”, bet īpašumus – “būdiņas vagoniņus, barjeras – iznīcināja uz vietas”.
Konteksts
Latvijā OMON vienībai inkriminē tajā skaitā uzbrukumu IeM 1991.gada 20.janvārī, kad tika nogalināti divi miliči, divi kinodokumentālisti un nejaušs garāmgājējs. Apsūdzības bija sagatavotas pret 74 cilvēkiem, notiesāti, galvenokārt neklātienē, 15 cilvēki, bet reāli ieslodzījumā ir viens. Pašlaik lietas slēgtas noilguma dēļ.
Pēc šī brauciena Mliņņiks esot devis pavēli neaiztikt muitu, aģentūrai “Rosbalt” stāstījis bijušais OMON komandieris.
Mliņņiks stāstījis, ka nezina iemeslus, kāpēc Krjučkovs viņam devis šādus norādījumus, taču pieļāvis, ka tas noticis negatīvas rietumvalstu reakcijas dēļ, turklāt uzbrukumi muitai stiprinājuši atbalstu Baltijas valstu neatkarībai.
Mliņņiks “Rosbalt” arī klāstījis par toreiz it kā notikušo neformālu 42. iekšējo spēku divīzijas ģenerāļa Aleksandra Žitņikova (kuram operatīvi bija pakļauts Rīgas OMON un kuras štābs atradās Viļņa) tikšanos ar Lietuvas vadību, “un gandrīz vai pats Vitauts Landsberģis paziņojis, ka šie uzbrukumi muitām spēlē viņiem tikai par labu, protestu vilnis rietumvalstīs un atbalsts neatkarībai paplašinās, bet, ja kādu vēl nejauši nošaus, būs vēl labāk - troksnis būs pa visu pasauli”.
Tiesa, Mliņņiks atzinis, ka par šādu it kā notikušo sarunu uzzinājis nevis no paša Žitņikova, bet no “savas vadības”, kas savukārt saņēmusi informāciju no saviem avotiem Landsberģa komandā.
Bet intervijā “Fontanka.ru” viņš klāstījis, ka Rīgas OMON (īpašo uzdevumu milicijas vienība) bija gan VDK, gan Galvenās izlūkošanas pārvaldes darbinieki, “vienība nebija tik vienkārša”. Jautāts, vai viņš bija pretizlūkošanas virsnieks, Mliņņiks atbildēja ar pretjautājumu: “Vai tad es kādreiz esmu teicis, ka esmu ments [milicis]?”
Intervijā “Rosbalt” Mliņņiks klāstījis, ka viņam ir žēl nogalināto un ievainoto muitnieku, kuri “kļuvuši par bandiniekiem citu spēlē”, un atzinis, ka viņš tagad ir ticīgais - katolis. Savukārt intervijā “fontanka.ru” viņš paziņojis, ka esot pareizticīgais - “lepojos, ka dzīvoju Krievijā, kalpoju tēvzemei, esmu pareizticīgais, lai gan pēc izcelsmes polis”.
