Piemēram, direktore Kristija Hjeta savā sākumskolā Alabamā šajā mācību gadā ieviesa mājasdarbu neuzdošanas principu. „Izlasot vairākus rakstus, pārliecinājos, ka sākumskolas audzēkņu mājasdarbiem nav nekāda akadēmiska labuma,” sacīja Hjeta.
Tieši šādu viedokli aizstāv progresīvās izglītības atbalstītājs un vairāku tradicionālo metožu kritiķis Alfijs Kons. „Jo lielāka jums ir izpratne par to, kā patiesībā mācās bērni, jo mazāk jūs uzskatīsiet, ka viņiem būtu jāatkārto skolā apgūtā mācību viela,” teica Kons. „Vēl jo vairāk, akadēmiskās izcilības priekšnoteikums ir bērna ieinteresētība, viņa vēlme spēlēties ar vārdiem, skaitļiem un idejām. Mājasdarbs ir lielākais ziņkārības slepkava, kāds jebkad izgudrots,” pauda Kons.
Šo teoriju praksē jau pārbaudīja gan pedagogi, gan vecāki.
„Mana jaunākā meita tieši iet pirmajā klasē. Es esmu neizsakāmi priecīga, ka šobrīd skolā māca citādi, un man nebūs atkal jāatkārto piecus gadus pēc kārtas – nu, tev ir jādara tas, ko liek skolotājs, kaut gan man pašai nav pārliecības, ka tas palīdz viņai iemācīties.
Es atklāju, ka mūsu audzēkņi uz skolu atnāk mazāk noguruši un bez stresa,” atklāj kādas skolnieces mamma.
Tomēr akadēmiskā vidē aizvien ir daudz cilvēku, kas turas pie pretēja viedokļa un uzskata, ka jau mazajās klasēs bērniem būtu jāattīsta mācību procesa ieradumi un laika plānošanas iemaņas. Tāpēc rēķināties ar brīvu vakaru pēc skolas visi pagaidām vēl nevarēs.
