Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Slimnīcu tīkla reforma – ar politisku ietekmi un risku par privātbiznesa barotnēm

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Pārslimots vēzis kā pēckara sindroms – kā valsts palīdz pārvarēt emocionālo krīzi?

ASV kara veterānu dzīve pēc dienesta - ne vienmēr viegla un cieņpilna

ASV kara veterānu dzīve pēc dienesta - ne vienmēr viegla un cieņpilna

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

ASV ir gandrīz 19 miljoni kara veterānu. Par spīti pasaulē lielākajiem izdevumiem veterānu aprūpei daudzi no viņiem pēc militārā dienesta beigām ir saskārušies ar grūtībām pilnvērtīgi atgriezties sabiedrībā, daudziem ir nopietnas veselības problēmas, desmitiem tūkstoši ir spiesti dzīvot uz ielas.

400 000 kritušo

Leģendārā Ārlingtonas kapsēta atrodas vien dažu minūšu brauciena attālumā no Vašingtonas centra.

Šeit atdusas aptuveni 400 000 bijušo amerikāņu karavīru, komandieru, kā arī vairāki valsts bijušie prezidenti.

Viņu vidū arī Džons Ficdžeralds Kenedijs. Baltie granīta kapu pieminekļi sarindoti ideāli taisnās līnijās un pat ar vairākām stundām būtu par maz, lai tuvāk apskatītu gandrīz 250 hektāru lielo kapsētas teritoriju.

Šeit var atrast piemiņas vietas kritušajiem karavīriem, kuri dzīvību zaudējuši, jau sākot no 19. gadsimta beigu Pilsoņu kara ASV.

Pie Nezināmo kareivju kapa cauru diennakti 365 dienas gadā stāv goda sardze, godinot visu to piemiņu, kuri nolikuši savu galvu par Savienotajām Valstīm gan uz tās zemes, gan ārpus tās robežām.

11. novembrī, kad Latvijā tika svinēta Lāčplēša diena, arī ASV tika atzīmēta veterānu diena.

Palīdziet kara veterānam!

Interese par ASV kara veterāniem Latvijas Radio radās jau pirms četriem gadiem Vašingtonā.

Toreiz, katru dienu ejot uz viesnīcu, zem tiltiem bija redzams daudz bezpajumtnieku. Gandrīz katram otrajam vai trešajam blakus atradās kartona plāksnīte ar uzrakstu – „Palīdziet kara veterānam!”.

Izrādās, ka tieši Vašingtonā ir lielākais bezpajumtnieku – veterānu skaits ASV – 146 cilvēki uz 10 000. Lai arī pēdējo septiņu gadu laikā šo cilvēku skaits ir ievērojami samazinājies, joprojām bez pastāvīgas pajumtes ASV ir gandrīz 48 000 kara veterānu.

No vienas puses, šis skaitlis liekas ļoti liels, taču jāņem vērā tas, ka pagājušajā gadā ASV dzīvoja gandrīz 19 miljoni kara veterānu, vecākie no kuriem ir piedalījušies Otrajā pasaules karā, bet jaunākie tikai tagad atgriežas no kaujas misijām Afganistānā, Irākā vai kādā citā valstī. Nedaudz vairāk kā pusotrs miljons no veterāniem ir jaunāki par 35 gadiem. Arī šiem cilvēkiem bieži vien ir novērojami nopietni veselības traucējumi.

Katru dienu ASV pašnāvību izdara aptuveni 22 kara veterāni, turklāt lielākajai daļai no šiem cilvēkiem ir bijušas garīgas problēmas.

Kopumā pašnāvību līmenis veterānu vidū ir daudz augstāks nekā valstī kopumā. Aptuveni 40% veterānu par vienu no galvenajiem izaicinājumiem min atgriešanos civilajā dzīvē. Vēl aptuveni desmitā daļa no veterāniem cieš no posttraumatiskā sindroma un depresijas.

Vislielāko palīdzību veterāniem Savienotajās Valstīs sniedz ASV Veterānu lietu departaments, kurš ik gadu šim uzdevumam atvēl vairāk nekā 130 miljardus ASV dolāru. Šī nauda tiek tērēta gan dažādiem pabalstiem, gan īpaši izveidotiem veterānu medicīnas centriem. Taču pirms diviem gadiem tieši šie medicīnas centri nonāca plaša skandāla centrā, atklājoties, ka tiek mākslīgi veidotas rindas pie ārsta, kas bieži vien ir novedušas pie veterānu nāves gadījumiem. Lai arī kopumā sistēma tiek uzskatīta par visai veiksmīgu, piemēram, lai tiktu pie ārsta, daudziem veterāniem nākas gaidīt mēnesi, vairākus mēnešus vai pat gadus. Turklāt daudziem no veterāniem ir grūtības piekļūt šiem medicīnas centriem lielo attālumu dēļ. Oficiālās amatpersonas gan šādus apgalvojumus noliedz.

Kā šī gada veterānu dienas pasākumā norādīja ASV prezidents Baraks Obama, viņa prezidentūras laikā situācijas uzlabošanai ir paveikts ļoti daudz, taču darbs pie palīdzības sniegšanas veterāniem nedrīkst apstāties.

„Mēs esam palielinājuši finansējumu veterāniem par 85%, mēs esam samazinājuši veterānu bezpajumtnieku skaitu gandrīz uz pusi, arvien lielākam skaitam veterānu ir pieejama veselības aprūpe un arvien mazāks skaits šo cilvēku ir bez darba,” sacīja Obama. „Mēs palīdzam veterāniem ar invaliditāti iegādāties protēzes, nodrošinām vairāk garīgās aprūpes pakalpojumus, jo mēs zinām, ka visas kara traumas nav redzamas. Mums visiem kopā ir jāturpina saglabāt šī svētā uzticība mūsu veterāniem un jāgodina viņu darbs ar mūsējo, apzinoties, ka mūsu misija nekad nebeigsies,” norādīja ASV prezidents.

Neatzīst sevi par vājiem

Veterānu jautājums ne reizi vien nonāca arī šī gada priekšvēlēšanu kampaņas uzmanības centrā.

Īpaša uzmanība, protams, tika pievērsta nu jau jaunievēlētajam prezidentam Donaldam Trampam, kurš kritizēja Obamu arī par bruņoto spēku skaitliskā sastāva samazināšanu, solot to atkal palielināt un nepieciešamības gadījumā sakaut grupējumu „Daīš” 30 dienu laikā.

Tiekoties ar veterāniem un atbildot uz viņu jautājumiem, Tramps apgalvoja, ka garīgās palīdzības sniegšana veterāniem arī būs viena no viņa prioritātēm. „Kad jūs runājat par garīgās veselības problēmām, kad jūs redzat cilvēkus, kuri ir atgriezušies no kaujas zonām un ir redzējuši daudzas smagas lietas – daudzi cilvēki ir stipri un spēj ar to tikt galā. Taču daudzi to nespēj,” teica Tramps. „Viņi ir redzējuši šausmu stāstus, kurus jūs neredzētu pat filmās un kuriem neticētu. Mēs zaudējam tik daudz lielisku cilvēku, kurus būtu iespējams glābt, ja būtu pienācīga aprūpe. Kad jūs dzirdat par 22 pašnāvībām dienā – tam nekad nebūtu jānotiek! Mēs pret to vērsīsimies ļoti nopietni. Kad es pārņemšu amatu, viss garīgās veselības aprūpes jautājums būs ļoti nozīmīgs,” solīja nākamais ASV prezidents.

Šie Trampa izteikumi tomēr izsauca gan viņas konkurentes Hilarijas Klintones kritiku, gan arī skarbus izteikumus no daudziem veterāniem, kuri Trampa izteikumos saskatīja tādu kā ņirgāšanos par veterāniem ar posttraumatisko sindromu, kuri faktiski tika nosaukti par vājiem.

Tieši šī iemesla dēļ Klintone apgalvoja, ka Tramps nebūtu piemērots valsts - un tātad arī bruņoto spēku - vadīšanai.

Dzimis, lai būtu karavīrs

Ņujorkā, Taimskvērā, cenšoties atrast vismaz kādu politisku plakātu, kas varētu liecināt par ASV prezidenta vēlēšanu tuvošanos, Latvijas Radio uzmanību piesaista lielie reklāmas tablo, kuros organizācija „Volunteers of America” jeb „Amerikas brīvprātīgie” sola palīdzēt veterāniem, kuriem nav dzīvesvietas.

Nedaudz tālāk pie kāda veikala zemē sēž kāds gados jauns vīrietis, turot rokā savu militārā dienesta apliecību un uzrakstu.

Tajā teikts, ka viņš ir atvaļināts no militārā dienesta, viņam ir 20 mēnešus vecs bērns, ka Veterānu lietu departaments nepalīdz ģimenēm, un viņš izmisīgi meklē darbu ar cienīgu atalgojumu.

Vīrietis pat lūdz palīdzēt jebkādā citā veidā – ar trešā izmēra autiņbiksītēm, bērnu pārtiku vai metro biļetēm. Palīdzēt var jebkas.

Ņujorkā Latvijas Radio korespondents plāno tikties ar kādu savu draugu – Šonu. Viņš korespondentam ir pazīstams jau vairākus gadus, un arī Šons ir veterāns.

Jaunāks par Radio korespondentu, bet jau gandrīz 10 gadus – veterāns. Kopā ar viņu uz sarunu atnācis arī Šona dienesta biedrs Dens, kurš arī jau kādu laiku no aktīvā militārā dienesta ir atvaļinājies.

"Es pievienojos, jo es zināju, ka es esmu piedzimis, lai to darītu,” stāsta Dens, skaidrojot, kāpēc kļuvis par jūras kājnieku.

„Mana ģimene ir dienējusi jūras kājniekos, un jau apmēram no četru gadu vecuma es zināju, ka arī es pievienošos jūras kājniekiem. Man tiešām ir sajūta, ka es ar to esmu piedzimis,” viņš atkārto.

„Man tas bija 11. septembris,” par terora aktu atgādina Šons. „Es iepazinos ar Denu 2003. gadā. 2001. gadā es pametu koledžu, pēc tam bija kājnieku sagatavošanās nometnes, bet Dens tobrīd jau bija aktivizēts dienestam. Tas arī bija noticis pēc 11. septembra,” norāda Šons.

2001. gada 11. septembrī Šonam bija jāsēžas lidmašīnā, lai lidotu uz Ņujorku, taču pēdējā brīdī lidojums tika atcelts Ņujorkā notikušo terora aktu dēļ.

Pēc aktīvā dienesta beigām Šona un Dena dzīvesstāsti ir veidojušies visai atšķirīgi. Šons, kurš jūras kājniekos dienēja no 2003. līdz 2009. gadam, divreiz piedaloties misijā Irākā, pašlaik ir atsācis studijas augstskolā, kā arī brīvajā laikā strādā par bārmeni. Dens šajos pašos spēkos dienēja no 2000. līdz 2007. gadam un pašlaik vada kāda liela Manhetenas uzņēmuma apsardzes dienestu.

24 gadu vecumā kā vecs vīrs

Taču iemesli, kāpēc savulaik tika izlemts beigt militāro karjeru, ir visai līdzīgi.

„Mans līgums tuvojās beigām, un mēs tikko bijām atgriezušies no vairākām kaujas operācijām Irākā. Es biju jauns, bet jūras kājniekiem es biju vecs,” atminas Dens. „Mans ķermenis bija izmocīts – bija problēmas ar muguru, ceļgaliem. Ziniet, 24 gadu vecumā tu jūties kā vecs vīrs. Bija pienācis laiks izstāties, jo fiziski es vairs nebiju spējīgs konkurēt ar citiem,” viņš atzīst.

„Man bija tieši tāpat – līgums beidzās, es varēju palikt, taču izlēmu izstāties un rūpēties par vienu no ģimenes locekļiem,” stāsta Šons.

„Kā jau Dens teica – 24 gados tavs ķermenis ir sadragāts. Denam pašlaik ir 34 gadi, man būs 34 janvārī, un es jau tagad jūtos kā sakropļots – man sāp mugura, dažu dienu es ar grūtībām staigāju. Es pilnīgi noteikti nebūtu spējīgs turpināt,” par savām veselības problēmām stāsta Šons.

Savu veselības problēmu dēļ Šonam ir 70% invaliditāte, par kuru viņš ik mēnesi saņem pabalstu. Tā kā viņš studē, viņam nav pieejama pilnvērtīga veselības apdrošināšana. Taču ne Šons, ne Dens īpaši nežēlojas, paužot viedokli, ka sūdzēties nav jūras kājnieku dabā.

„Ir jāskatās uz dzīvi tāpat kā tu skaties uz jūras kājniekiem. Tu cīnies kara laukā un pēc dienesta beigām tu padosies?” jautā Dens un atbild: „Jā, tu vari būt traumēts, bet tāpat ir ar futbola vai regbija spēlētājiem. Mēs esam jauni vīrieši, un mēs uz daudz ko esam spējīgi. Mēs esam daudz ko zaudējuši, taču mēs esam ieguvuši daudz vairāk. Tāpat kā visiem pārējiem, mums ar to ir jādzīvo”.

„Mēs cīnāmies katru dienu,” piebilst Šons.

„Galu galā, ir visai aplams priekšstats par to, cik cietuši mēs esam – gan fiziski, gan emocionāli,” turpina Dens.

„Ziniet, posttraumatiskais sindroms ir tāds modes vārds, kas plaši tiek tiražēts medijos. Kad es dažreiz cilvēkiem saku, ka es dienēju Irākā, man saka: „Man ļoti žēl!” Es atbildu – „Par ko jūs runājat? Es pievienojos jūras kājniekiem un tas bija labākais laiks manā dzīvē”.

Ja tu jūties depresīvs, jāmēģina tikt laukā, jo pretējā gadījumā tā būtu komandas pamešana. Tas ir normāli, un tu turpini virzīties uz priekšu. Ja palīdzība tiešām ir nepieciešama, manuprāt, tā ir pieejama, taču daudzi no mums nevēlas to meklēt. Daudzi, kuriem tā ir nepieciešama, nemeklē palīdzību un cenšas cīnīties paši. Tieši tāpat kā viņi cīnījās jūras kājniekos,” norāda Dens.

Ja kāds nodarīs pāri ASV, pretī saņems 10 reizes sāpīgāk

Attiecībā uz ASV prezidenta vēlēšanām Šona un Dena viedokļi atšķiras. Ja Dens visai pārliecinoši pauda atbalstu Klintonei, tad Šons ir Trampa atbalstītājs. Nevis tāpēc, ka Tramps būtu labāks, bet gan tāpēc, ka Hilarija daudz ko noklusējot. Kā vienu no piemēriem Šons min bēdīgi slaveno Hilarijas e-pastu saraksti par operāciju Bengazi, kur ASV konsulātā gāja bojā gan ASV vēstnieks Lībijā, gan vairāki karavīri, ar vienu no kuriem Šons bijis personiski pazīstams.

Viņas virsvadībā Šons nebūtu gatavs atgriezties militārajā dienestā, taču, ja Savienotajām Valstīm tiktu uzbrukts vēlreiz, viņš ne brīdi nešaubītos par savu izvēli.

„Ja Donalds Tramps būs prezidenta amatā un, ja, nedod Dievs, būs vēl viens 11. septembris… jā, es pametīšu visu, ko es tobrīd darīšu, un atgriezīšos jūras kājniekos,” sola Šons. „Neatkarīgi no tā, kurš būs prezidents. Šī ir zeme, ko es mīlu, kurā es esmu dzimis un audzis. Mēs esam lepna tauta, un es tiešām uzskatu, ka šī ir labākā vieta, kur dzīvot. Ja kāds mums nodarīs pāri, es atgriezīšos un centīšos viņam nodarīt pāri desmit reiz sāpīgāk,” viņš akcentē.

Skrējējs nebūsi, bet kāju varam saglābt

Pēc sarunas Latvijas Radio kopā ar Šonu nolemj veikt nelielu eksperimentu, lai klātienē redzētu, kāda tad izskatās veterānu aprūpe, tāpēc dodas uz vienu no veterānu slimnīcām, kas atrodas Ņujorkas pašā centrā, Manhetenā.

Leģenda – Šons ies pārbaudīt savu sāpošo kāju, kas patiešām sāp, jo vēlas atkal skriet un kādreiz varbūt, varētu mēģināt noskriet maratonu.

Slimnīcā iekļūst, izejot drošības pārbaudi. Tālāk ceļš ved tieši uz aprūpes nodaļu. Tā kā ir sestdiena, cilvēku šeit ir ļoti maz – koridorā sēž vien pāris dažāda vecuma veterānu: gan vīrieši, gan sievietes.

Kaut kur pavisam netālu skaļi krāc vēl kāds pacients.

Pēc pārbaudes, kas ilgst aptuveni 15 minūtes, Šons no ārsta kabineta iznāk ar asarām acīs.

Ārsta diagnoze – ja tu gribi glābt savu kāju, ir nepieciešama operācija un nopietna ārstēšana, bet skrējējs tu noteikti vairs nebūsi!

Varbūt šī ziņa skanēja īpaši sāpīgi tāpēc, ka jau nākamajā dienā tieši Ņujorkā, vien dažas ielas tālāk, notika Ņujorkas maratons.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti