Bailes ir svarīga emocija. Bailes ir aizsargājošas, tās sargā no briesmām. Dažreiz, piedzīvojot negatīvu (sāpīgu) pieredzi, bērni turpmāk baidās no ārstu apmeklējumiem. Reizēm baiļu pamatā ir neziņa, kas sagaida kārtējā apmeklējumā. Īpaši, ja kādā filmā vai TV seriālā redzētas ainas ar smagiem ievainojumiem, bērns tās var sasaistīt ar daktera apmeklējumu. Jāpatur prātā, ka bērniem visu baiļu cēloņi ir vienlīdz vērā ņemami. Tādēļ sākotnēji jāsaprot baiļu veidošanās cēloņi, bieži vien saprotot vecāki spēj rast atbilstošus risinājumus, jo kurš gan labāk pazīst savu bērnu.
Portāls Lsm.lv lūdza padomu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas klīniskajai psiholoģei Kristīnei Līvenai, lai vecākiem palīdzētu saprast bērnu baiļu cēloņus un ieteiktu, kā bērnam palīdzēt bailes pārvarēt.
Kā mazināt mazgadīga bērna bailes no ārsta apmeklējuma un injekcijām?
Pirms gaidāmās vizītes pie ārsta var bērnam pastāstīt par apmeklējumu. Ja zināt iepriekš, ka būs arī kāds nepatīkamāks izmeklējums (vai, piemēram, injekcija) arī tad par to der pastāstīt, izskaidrot, ko darīs un kādēļ to darīs. Piemēram, “Māsiņa iedurs smalku adatiņu tavā rokā, tas būs līdzīgs oda kodienam, var mazliet sāpēt, bet pāries, līdzko adatu izvilks” vai “Tas ilgs tikai pusminūti, tik ilgi, lai izskaitītu līdz desmit vai nodziedātu pantiņu no dziesmiņas.” Jāatceras, ka skaidrojumu cenšamies sniegt atbilstoši bērna vecumam. Stāstām, kā ir - ne paspilgtinot, ne pamazinot notikumu.
Ja bērnam būsim stāstījuši, ka procedūra nesāp, bet viņš gūs sāpīgu pieredzi, bērns vēlāk jutīsies vīlies un nākošajā reizē vairs nebūs viegli pārliecināms sadarboties.
Mazākiem bērniem palīdzošs var būt kāds ārstu rotaļu komplekts. Kopā ar bērnu var izspēlēt gaidāmo situāciju, ārstēt viens otru vai ārstēt mīļo rotaļu lācīti. Līdzi uz apmeklējumu var paņemt mīļu rotaļlietu un palūgt, lai dakteris izklausa to vispirms. Mazo bērnu procedūru vai manipulāciju laikā var turēt klēpī, tā viņi jutīsies drošāk. Pēc apmeklējuma noteikti uzslavējam bērnu “Tu braši turējies!”, “Tu to paveici!”. Pārvarētas bailes noteikti ir apbalvošanas vai nosvinēšanas vērtas. Varam bērnu par drosmi uzreiz apbalvot, darot kaut ko kopā jautru, vai ar konfekti vai suliņu, apmeklēt kafejnīcu un apēst kopīgi saldējumu.
Kā rīkoties vecākiem jau no bērna mazotnes, no pirmā ārsta apmeklējuma, lai izvairītos no nepatīkamām emocijām, apmeklējot ārstu?
Nevajadzētu bērna klātbūtnē stāstīt negatīvo pieredzi. Savas bailes un bažas jāpārrunā, bērnam neesot klāt. Redzot un sajūtot vecāku lielo uztraukumu par ārsta vizīti, arī bērns jutīsies daudz vairāk sasprindzis, nobijies. Jo bērns domās, ka, ja vecāki uztraucas, tad tas noteikti ir uztraukšanās vērts, situācija nav droša.
Vienmēr bērnam vajag pastāstīt, kur dosieties, kas tur notiks.
Nevajadzētu arī gatavoties vizītei stipri iepriekš, lai nav tā, ka jau veselu nedēļu runājat par daktera apmeklējumu, tas var radīt nevajadzīgu satraukumu. Vecāki labāk pazīst savu bērnu un droši vien zina, kuram bērnam labāk palīdz sarunas un izskaidrošana iepriekš, kuram par došanos pie ārsta labāk pastāstīt tajā pašā dienā un kuram labāk darbojas uzmanības novēršana no bailēm.
Kādi ir ieteikumi vecākiem, ja sliktas pieredzes dēļ bērns sācis baidīties no ārsta?
Jāmēģina saprast, kas tā bijusi par situāciju. Noteikti daudz vairāk jāpiedomā par sagatavošanos un skaidrošanu par ārsta apmeklējumu - kādēļ tas ir nepieciešams, ko tas viņam dos, domājot par ilgtermiņa veselību. Noteikti nevajag pamazināt bailes sakot: “Nestāsti niekus – tas nemaz nebija sāpīgi” vai “Tev tur neko nedarīs”.
Vecākiem vajadzētu pret bērnu izturēties ar sapratni un iejūtību, sakot: “Es zinu, ka tev ir bail, un priecāšos, kad tas viss būs galā.”
Vai palīdz vecāku piemērs - piemēram, vecāki un bērni kopā veic "ērču potēšanos"?
Palīdz. Var ņemt līdzi uz brāļu un māsu ārstu apmeklējumiem, kur bērns var redzēt piemēru, kā pārvar bailes. Tāpat var ņemt līdzi uz vecāku izmeklējumiem, nododot asinis vai saņemot poti. Redzot pozitīvus piemērus un iepazīstot notiekošo ārsta kabinetā, arī bailes mazinās. Taču paturam prātā, ka ar šīm situācijām rādām piemēru, radam pozitīvu pieredzi, bet nemēģinām manipulēt vai salīdzināt. “Tava māsa neraudāja, bet tu taču esi par viņu vecāks” vai “Tu taču neesi nekāds bēbis.” Ar šādiem komentāriem bērns iegūst pieredzi, ka ar vecākiem savos priekos un bēdās nav vērts dalīties.
