“Es esmu snovbordists – tas, kurš lec augstāk par visiem un taisa galvu reibinošus trikus,” tā par sevi teic Petrusevičs.
Viņš labi atceras savu pirmo pieredzi uz kalna – toreiz Kaķīškalnā uz pusstundu tika noīrēts snovbords. Toreiz puisis nav pievērsis uzmanību tam, kas mugurā – vecāki iedeva kombinezonu ar štrumbantēm, un viņš vienkārši maucis.
Kad Toms bija sasniedzis visu Baltijas valstu līmenī, viņš nosprauda sev nākamo mērķi – dalību olimpiskajās spēlēs.
“Man ir nācies dzirdēt, ka cilvēki Latvijā domā, ka snovbords ir ballīte un tālāk par to tas nekad nebūs. Un to, ka snovbordisti Latvijā nevar izsisties, nevar sasniegt virsotnes, jo Latvja nav kalnu zeme. Un arī ziemas mums pēdējo gadu laikā nav bijušas tās labākās,” norāda snovbordists.
Tomēr viņš kopā ar treneri Ināru Bīmani pierāda, ka snovbordists var būt disciplinēts, var iet uz mērķi un būt neatlaidīgs. “Mēs vienkārši gribam pierādīt pretējo, ka ar visiem saviem spēkiem, sapņiem, neatlaidību un ticību mēs varam to izdarīt,” pauž Petrusevičs.
Reiz viens no labākajiem pasaules snovbordistiem Maks Perrots no Kanādas Tomam prasījis, no kuras valsts puisis ir, un tad brīnījies, vai Latvija tiešām ir valsts.
Tomam visvairāk tīk agrs rīts trasē, kad neviens vēl nav braucis, nav nevienas pēdas uz tramplīna, un tad var dzirdēt sniegu, un ir tikai ātrums un klusums. “Tu ne par ko citu nedomā, tev nekādas problēmas neeksistē, esi tikai tu un kalns. Tad tu lec, griezies. Tā vienreizējā sajūta, kad atrodies gaisā, nosēdini triku perfekti un aizbrauc prom. Tas ir vienkārši neaprakstāmi,” savās izjūtās dalās Latvijas snovbordists.
Tas, ka izdevies ielauzties labāko četrdesmitniekā un doties uz olimpiskajām spēlēm, Tomam, kurš nāk no zemes, kurā nav kalnu, nozīmē ļoti daudz: “Es pierādu, ka esmu pasaulē konkurētspējīgs snovbordists.”
