Komandu sporta spēļu pārstāvji, esot nodarbināti ārvalstīs, bieži vien sezonas laikā uz konkrēto ģeogrāfisko vietu ņem līdzi arī ģimeni. Individuālajos sporta veidos parasti šādu iespēju nav, jo turnīru norises vietas mainās katru nedēļas nogali.
Visskaudrāk aizvadītajā ziemas sezonā no latviešiem to izbaudīja skeletonisti un bobslejisti. Sacensību kalendārs šoreiz bija tāds, ka 11 nedēļu laikā kopš janvāra sākuma viņi Latvijā bija tikai vienreiz. Un arī tad uz dažām stundām, lai jau nākamajā dienā lidotu uz sacensībām Dienvidkorejā.
Bobsleja pilots Oskars Melbārdis atzina, ka tas sezonas izskaņā radīja morālās enerģijas deficītu, kas varbūt neļāva labāk nostartēt. Starp posmiem Eiropā un Dienvidkorejā pietrūka laika ilgāk pabūt mājās un atgūties.
Savukārt bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis februārī pasaules čempionāta laikā sarunā Latvijas Televīzijā atzina, ka komandā iestājas milzu rutīna un vīri ir noguruši no nepārtrauktās prombūtnes.
Jautāsiet, kāpēc tad ir tik svarīgi pabūt mājās un, tautas valodā sakot "uzlādēt baterijas"? Tāpēc, ka sportā viss sastāv no sīkumiem.
Arī atlēti ir tikai cilvēki un viņu rezultātus neveido tikai laba fiziskā forma.
Jābūt arī psiholoģiski labā formā, bet 11 nedēļu atšķirtība no ģimenes to nebūt neveicina. Arī koncentrēšanās darbam treniņos pazeminās.
Piemēram, Martins Dukurs pēc uzvaras Dienvidkorejas olimpiskajā trasē uzsvēra, ka viena mājās pavadītā diena viņu pozitīvi uzlādēja un tas esot palīdzējis arī sacensībās. Jāpiebilst, ka sacensību grafiki skeletonistiem un bobslejistiem ir vienādi, bet Martins no pasaules čempionāta mājās atgriezās nedaudz ātrāk kā bobslejisti un varēja pabūt mājās nedaudz ilgāk.
Līdzīgi šosezon bija arī biatlonistam Andrejam Rastorgujevam. Viņa divgadīgā meitiņa tēti neatlaida pat intervijas laikā. Jo abi nebija tikušies vairāk kā tikai vienu mēnesi.
Globālajā tīmeklī gan nav pieejama informācija par profesionālo sportistu uzstādītajiem rekordiem, kuros būtu fiksēts ilgākais ārpus ģimenes pavadītais laiks. Toties sporta psihologi uzsver, ka treneriem un komandu vadības pārstāvjiem jāņem vērā arī atlētu garīgā veselība. Jo sen jau pagājuši tie laiki, kad visus uz trim gada ceturkšņiem turēja kazarmu režīmā. Šādus stāstus, kad, piemēram, vecā Rīgas "Dinamo" spēlētājus sievas ar bērniem uz rokām gaidīja pie komandas autobusa pēc mājas spēlēm, vēl atceras daudzi. Tā sezonas laikā esot bijusi teju vienīgā iespēja satikt tēvus un vīrus.
