“Tas man ir asinīs,” par savu sporta veidu, proti, ātrslidošanu teic Silovs, norādot, ka ar šo sporta veidu nodarbojas jau ļoti sen – kopš desmit gadu vecuma.
“Tas ir ļoti intuitīvi, dabiski, tā ir sirdslieta,” izteicās sportists.
Ātrslidošanā arēna ir milzīga – 400 metri, līdzīgi kā vieglatlētikas stadions. Uzkāpjot uz ledus, nav skaņas, tikai vējš gar ausīm.
Silovs uzskata, ka viss ir iespējams, arī paveikt neiespējamo. “Mēs paši sev uzliekam prātā robežas – ko varam, uz ko esam spējīgi,” pauda sportists, piebilstot, ka ir mirkļi, kad cilvēks var izdarīt vairāk, nekā pats no sevis sagaida.
Olimpiskās spēles Dienvidkorejā būs pēdējās Haralda karjerā. “Man ir jāpaveic kaut kas ļoti skaists, ko brālis iesāka,” norādīja Silovs. Viņi abi bija pionieri šorttrekā, un tagad Haralds ir pēdējais mohikānis ātrslidošanā. Un šoreiz ir jāpaveic kaut kas ļoti skaists, par ko abi brāļi ir sapņojuši, bet Helmuts vairs nevar to piedzīvot.
“Pirms gada es pazaudēju savu brāli, viņš cīnījās ar smagu slimību, ar kuru slimoja jau kopš bērnības. Viņš bija tik spēcīgs, ka vairākkārt pārspēja prognozes,” atcerējās Haralds, paužot prieku, ka brālim ir izdevies aiz sevis atstāt atvasīti un tādējādi piepildīt savu dzīvi.
“Es vienmēr, esot jaunākais brālis, kopēju vecāko. Man tā slidošana nemaz tik labi nepadevās,” atcerējās olimpietis.
“Tāds notikums ir tikai reizi mūžā, kad tavs psiholoģiskais, garīgais, fiziskais stāvoklis ir pašā virsotnē, atrodoties lielākajā spora notikumā pasaulē,” uzskata Haralds.
