Martins skeletonā ir jau 20 gadus, kā pats saka, sasniedzis šajā sporta veidā pilngadību. Un viņam ir ļoti daudz ko atcerēties no bērnības.
“Trasē bija baigā fīča – tas bija lifts. Es atceros, ka biju tik maziņš un tik viegls, ka lifts nestrādāja,” atceras vairākkārtējais pasaules čempions. Tad tēvs devis mazajam puikam boba detaļas, lai viņš būtu smagāks un lifts strādātu. “Es biju gatavs ar viņu divas stundas sēdēt treniņā un salt, lai tikai tiktu izbraukt ar liftu,” atmiņās gremdējas Martins.
Skeletonists atceras, ka tolaik nebija starta estakādes. Brālis Tomass Dukurs ziedojis savu matraci. “Mēs salikām pirmajā virāžā matračus un vienkārši triecāmies iekšā tajos. Protams, citi zākāja, ar ko mēs tur nodarbojamies, bet mums tā vēlēšanās bija, mēs kaut kā tur cīnījāmies,” stāsta Martins.
Vēl no bērnības Martinam spilgti palikusi prātā epizode, kad viņi braukuši uz pirmo skeletona nometni Norvēģijā, pa ceļam apstājušies Salacgrīvā universālveikalā un sapirkuši sporta ekipējumu.
Tas bijis laiks, kad Martins citiem stāstījis, ka nodarbojas ar skeletonu, bet cilvēki nav zinājuši, kas tas tāds ir. Sportistam nācies stāstīt, ka gandrīz tas pats, kas kamaniņas, tikai guļ uz vēdera un brauc ar galvu pa priekšu.
“Parasti ir tā, es uzguļos uz kamanas, kad es uzskrienu startu, un tad es pat dzirdu, kā es pats elpoju,”
savas sajūtas apraksta skeletonists. Brīžiem viņš pārtrauc elpot, lai noklausītos trases informāciju. Bet lejā – tur jau emocijas laužas uz āru.
“To nevar nekur nopirkt, to nevar tik viegli izjust. Mans mērķis ir īstajā laikā un īstajā vietā parādīt savu maksimālo potenciālu. Lai man, atbraucot atpakaļ, nav jānožēlo, ka es varēju to darīt šādi vai tādi. Tajā brīdī, kad es eju uz startu, man jābūt pārliecībai par sevi, ka viss ir izdarīts maksimāli. Tas, ko izdarīs pārējie, tas vairs nav manā ziņā. Tā ir tā sastāvdaļa, tas ir tas sports, tas ir tas, uz ko es tiecos. Acīmredzot bez tā es vairs nevaru dzīvot,” atklāts ir sportists.
