Saporo ir viena no jaunākajām Japānas pilsētām, kur dominē lineārais, nevis šai valstī populārais radiālais ielu plānojums. Blakus mazām austrumnieciskām vienstāva mājiņām paceļas arī daudzstāvu ēkas, kuru vaibstos jūt Rietumu arhitektūras tendences. Olimpiskais tonuss bija licis pilsētai izgreznoties ne vien ar neonā mirdzošiem pieciem olimpiskajiem apļiem, košsarkaniem papīra lukturīšiem, bet arī ar milzīgām sniega un ledus skulptūrām, atgādinot, ka olimpiādes dienās Saporo notika arī tradicionālais Sniega skulptūru festivāls. Par godu spēlēm durvis bija vērusi arī pasakainā apakšzemes Saporo pilsētiņa, kur daudzās taisnēs un šķērstaisnēs rindojās kafejnīcas, restorāni, veikaliņi un ar fantastiskiem krāsu toņiem reibināja strūklakas.
Noreibt varēja arī no neierastās japāņu sirsnības un viesmīlības, kā arī, protams, no visapkārt esošā olimpiskā gara un visaugstākās raudzes sporta sacensībām. Tās notika 35 disciplīnās, no kurām atmiņā atsaukšu vien trīs - tramplīnlēkšanu, hokeju un ātrslidošanu.
6.februārī, kad uz 70 metru Mijanomori tramplīna sacentās lidojošie slēpotāji, pilsēta bija kā izmirusi. Visi pulcējās saules apmirdzētajā kalnā, gaidot sava mīluļa Jukio Kasajas uzvaru. Un tā arī notika, turklāt pie medaļām tika vien japāņu sportisti, bet Jukio kļuva par pirmo zelta medaļnieku kopš 1928.gada, kad Japāna pirmo reizi piedalījās ziemas olimpiskajās spēlēs.
Makomanai slidotavā – tolaik vislielākajā atklātajā slidotavā Tālajos Austrumos ar 50 000 skatītāju vietām - žilbināja 27 gadus vecais lidojošais holandietis, psihoterapeits Ards Šenks. Ieradies Japānā, viņš pašapzinīgi paziņoja, ka startēs visās četrās disciplīnās un izcīnīs trīs zelta medaļas. Un, neraugoties uz to, ka 500 metru distancē holandietis krita, solījums tika izpildīts. Ards kļuva par trīskārtēju olimpisko čempionu, vēlākajos gados uzstājoties profesionālajā ledus cirkā.
Hokeja turnīrā vienīgais pārsteigums izrādījās amerikāņu veiksmīgais sniegums, viņi izcīnīja sudraba godalgas.
Pirmie joprojām bija PSRS hokejisti ar veterāniem Viktoru Kuzkinu un Anatoliju Firsovu priekšgalā, tad vēl nevienam nenojaušot, ka pēc astoņiem gadiem lomas mainīsies un amerikāņu studenti Leikplesidā sensacionāli apspēlēs ''Sarkano mašīnu''.
PSRS olimpiskās delegācijas sastāvā Latvijas sportisti nebija iekļauti, un vienīgā latviete, kas Saporo piedalījās ātrslidošanas sacīkstēs, bija 18-gadīgā spēļu debitante trimdas latviete Silvija Burka, kura pārstāvēja Kanādu.
Kopš 1912.gada paralēli sacensībām notikuši respektabli mākslas konkursi. Pirmajā no tiem zelta medaļu par savu "Odu sportam" ieguva Pjērs de Kubertēns. Pēdējos gadu desmitos tos kuplinājusi plaša starptautiska kultūras programma ar dažādām izstādēm, teātra, operas un baleta izrādēm, modernās un tautas mūzikas koncertiem.
Kā Saporo spēļu kultūras programmas sastāvdaļa bija arī izstāde "Sports dekoratīvajā mākslā", kuras ekspozīciju bija iekārtojis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas docents Rūdolfs Heimrāts. Latviju reprezentēja galvenokārt jaunās paaudzes mākslinieki, piemēram, Māra Zvirbule, kuras gobelēns "Maratons" izpelnījās vispārēju atzinību, Anda Līce, eksponējot goda grāmatas, un citi, kopskaitā 14 autori.
