Karš laupīja dzīvības, iznīcināja valstis un pilsētas, sagrāva arī olimpiskos ideālus, tālab nākamās olimpiskās spēles varēja notikt tikai pēc 12 gadu pārtraukuma. Šo spēļu mājvietu, Sanktmoricu, SOK izvēlējās sesijas laikā 1946. gadā galvenokārt tāpēc, ka tā atradās Šveicē, kas kara laikā bija neitrāla valsts. Tāpat Sanktmoricā jau reizi ziemas olimpiskās spēles bija notikušas, kas spēļu rīkošanu padarīja vieglāku un lētāku, tomēr 18 mēnešu laikā tās ideāli sagatavot neizdevās. Tas tajos laikos nebija tik būtiski, galvenais, ka spēles vispār notika.
Olimpiskajās spēles Sanktmoricā piedalījās 669 sportisti no 28 valstīm. Šajā sakarā latviešu trimdas avīze "Latvju Sports" 1948. gada februārī rakstīja: „Pēc divpadsmit gadu pārtraukuma pasaules sporta jaunatne, sekojot olimpiskās idejas aicinājumam, atkal pulcējās lielajos miera svētkos, lai sacenstos piektajās ziemas olimpiskajās spēlēs skaistajā Sanktmoricā.
Lai gan arī šoreiz olimpisko cīņu vietā plīvoja baltais miera karogs ar pieciem apļiem, kas simbolizēja visu tautu un kontinentu vienotību, tomēr cēlā Pjēra de Kubertēna ideja nedeva piepildījumu, jo ne visām tautām bija ļauts piedalīties pirmajās pēckara olimpiskajās spēlēs. Liktenis bija lēmis, ka arī latviešiem šī iespēja tika ņemta, tomēr arī, sēdēdami savos drūmajos nometņu mitekļos, mēs ar ne mazāku dedzību par laimīgajām tautām kāri uztveram katru ziņu, ko ētera viļņi atnesa no olimpisko spēļu norises vietas."
Sporta vēstures avotos minēts, ka vien diviem latviešiem bija lemts būt šajās spēlēs. Žurnālists Harijs Mindenbergs, kura preses kartē bija rakstīts Latvija, kā arī ceturto ziemas spēļu dalībniece Mirdza Martinsone, kura bija pievienojusies Norvēģijas aģentūrai.
Pie desmit medaļām Sanktmoricā tika norvēģi, zviedri un mājinieki šveicieši.
