Kamaniņu sportā Elīza ir kopš 16 gadu vecuma, sekojot savas māsas Maijas Tīrumas pēdās.
“Bieži mēs sevi saucam par kamaniņu šļūcējiem, bet pirms olimpiādes tā negribētos teikt, jo šļūc parasti uz vēdera,” izteicās sportiste.
“Es esmu tāds cilvēks, kurš, ja būs dusmīgs, pateiks, ja būs priecīgs, tad priecāsies – vai raudās aiz prieka, vai lēks aiz laimes, bet es nekad neko neturēšu sevī,” par sevi pastāstīja Cauce.
Pērn Elīza pasaules čempionātā Īglsas trasē piedzīvoja kritienu. “Es zinu ka man ar to ir ļoti sliktas attiecības,” par trasi izteicās sportiste. Pēc tam kamaniņu braucēja aizbraukusi uz savu viesnīcu, kur dzīvoja vienā istabā ar māsu, un māsa dzirdēja, kā Elīza cērt durvis. “Es teicu, ka es vairs nebraukšu, ka iešu prom. Bet viņa to visu paņēma uz sevi un nevienā brīdī nebļāva pretim. Viņa visu to noklausījās, un acīmredzot man tas bija vajadzīgs,” atcerējās Cauce.
“Kad es braucu uz Sočiem, neviens no manis neko negaidīja. Un es pati no sevis neko negaidīju, jo tā bija mana pirmā olimpiāde,” atcerējās sportiste, turpinot kavēties atmiņās: “Es kāpu uz starta ar pilnīgu mieru.”
Sajūtas nemaz neesot bijušas kā olimpiskajās spēlēs, un trase viņai patiešām patikusi.
“Tagad es braukšu uz olimpiādi ar domu, ka cilvēki no manis gaida,”
apzinās Cauce norādot: “Šī trase nav viegla, bet es mēģināšu būt stiprāka par to. Es mēģināšu pārvarēt sevi un pārvarēt devīto virāžu.”
