Atceroties modernās pieccīņas aizsākumus Latvijā, Leja atcerējās, ka viss sācies jau no [Fiziskās kultūras] institūta laikiem, kad kopā ar kursabiedriem uzsāka pirmos mēģinājumus. Kaut ko no modernās pieccīņas veidiem jaunieši bija jau mācījušies institūtā – bija apgūta peldēšana, paukošana, tiesa gan, ar zobeniem ne špagām.
Pirmās izmēģinājuma sacensības notikušas bez jāšanas, un tās draudēja izjukt, jo no ierindas izgāja viena no špagām. “Ar vienu špagu nevarēja neko izdarīt,” smejoties senos laikus atcerējās treneris, bet tolaik sportists. Jau vēlāk Leja kopā ar kolēģi Aini Zvirgzdiņu, vēl strādājot sporta skolās, turpinājuši attīstīt šo sporta veidu, kura rašanās vēsture saistīta ar karu – kā izkļūt no aplenkuma un nekrist pretinieku gūstā.
Runājot par gada balvas piešķiršanu, Leja jutās pat nedaudz samulsis: “Es esmu pārsteigts, man ir jābūt patīkami pārsteigtam.” Taču norādīja, neba viņš viens to lielāko darbu veicis.
Runājot par mūsdienu moderno pieccīņu un Latvijas izredzēm, Leja norādīja, ka viņam sažņaudzas sirds un ka esam nabagi, un nevaram atļauties jaunajiem sportistiem drošu inventāru, kas maksā bargu naudu. Šķiet, ka augstākais punkts modernajā pieccīņā Latvijai bija tad, kad Atēnu olimpiskajās spēlēs Jeļena Rubļevska izcīnīja augsto otro vietu, bet Deniss Čerkovskis palika soli aiz goda pjedestāla.
Tomēr Leja labprāt skatās un klausās sporta ziņas, seko līdzi mūsu sportistiem, ne tikai pieccīņniekiem, bet arī “divmetrīgajam puisim no Liepājas” Kristapam Porziņģim Nacionālās basketbola asociācijas spēlēs. Protams, arī modernajai pieccīņai: “Šie, kas nav mani audzēkņi, bet man pret viņiem ir sirdsmīļums un atbildība. Es maz ko varu palīdzēt no malas. Treneriem ir sava līnija, no malas kaut ko rādīt ar pirkstu nav manā dabā.”
