Ar sportu Andrejs nodarbojas jau kopš bērnības. Bet pirmo reizi uzvaras garšu sajutis Alūksnes rajona sporta spēlēs, kad kļuvis par uzvarētāju savā vecuma grupā. “Tas man bija liels prieks,” atceras Andrejs.
Viņaprāt, liels motivators ir bijusi viņa mamma, kas vienmēr visu “likusi pa plauktiņiem”. Pats viņš neesot pedants. “Cenšos, lai viss būtu kārtībā. Pats galvenais, lai viss ir godīgi, lai nekas nav nevienam aiz muguras,” pauž Rastorgujevs.
Karjerā grūtākais brīdis Andrejam bijis pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi sacensībās iebraucis labāko sešiniekā, bet palicis soli aiz goda pjedestāla. Piecus gadus goda pjedestālu sasniegt neizdevās, līdz šā gada 19. martā sezonas noslēgumā Norvēģijā viņš finišēja otrais 15 kilometru distancē ar masu startu. Tā viņš pirmo reizi karjerā augstākā līmeņa sacensībās kāpa uz goda pjedestāla.
No Phjončhanas olimpiskajām spēlēm Rastorgujevs nebaidās, un šādā brīdī citē savu tēvu: “Acis baidās, rokas dara.”
Viņš atklāj, ka sacensību laikā viss notiekot kā filmā. “Nedomāju ne par ko pārējo, kā tikai atbraukt līdz finišam un saprast, ka esi viens no labākajiem visā pasaulē.”
