Abus panākumus ar savām zināšanām un ikdienas darbu kaldināja arī treneris Artūrs Visockis-Rubenis. Viņš jau vidusskolā zināja, ka vēlas būt basketbola treneris, taču sākotnēji izvēlējās citu profesionālo ceļu. Artūrs sakās, ka joprojām spilgti atceras abus aizvadītos šīs vasaras Eiropas čempionātus un ka tas deva iespēju strādāt ar līdz šim labākajiem spēlētājiem viņa trenera karjerā.
“Atmiņas ir dažādas un emocijas ir grūti salīdzināt,” tā par abiem aizvadītajiem Eiropas čempionātiem saka treneris, piebilstot, ka arī ceļš pie abām izlasēm bijis atšķirīgs.
“Ar sieviešu izlasi bija tā, ka tas cikls bija garāks. Mēs sākām strādāt jau kvalifikācijas ciklā – mums vajadzēja kvalificēties Eiropas čempionātam, un tas bija smags priekš mums. Mēs tikai pēdējā spēlē izcīnījām ceļazīmi uz Eiropas čempionātu,” Latvijas Radio atklāj Visockis-Rubenis. Viņš arī neslēpa, ka no dāmām jau neviens čempionātā negaidīja augstus rezultātus.
Taču rezultāts bija – sestā vieta čempionātā un izcīnīta ceļazīme uz pasaules čempionātu, kas 2018. gada septembrī risināsies Tenerifē.
“Ja es paskatos atpakaļ tās emocijas, kad Itālijas izlase meta to pēdējo trīspunktu metienu un tas aizlidoja grozam garām... Mēs sapratām, ka esam tikuši pasaules čempionātā. Tā sajūta bija tāda, it kā mēs būtu izcīnījuši medaļas,” atceras treneris.
Ar vīriešu izlasi esot bijis savādāk. Pēc zaudējuma Slovēnijas izlasei, un uz šo spēli komanda bija gājusi ar pārliecību, ka izdosies gūt uzvaru, iekšā ir bijis tukšums, kamēr nākusi apjauta, ka vīriem tik un tā izdevies tikt pie vērā ņemama panākuma.
Visockis-Rubenis arī pastāstīja, ka uzaicinājums pievienoties vīriešu izlases trenera korpusam nācis negaidīti, taču viņš bez minstināšanās pieņēmis šo piedāvājumu.
Runājot par darbu ar vīriešu izlasi, Visockis-Rubenis atzīst, ka darbs ar Kristapu Porziņģi ir katra trenera sapnis. Viņš spēlētāju salīdzina ar sūkli, kurš ņems pretim visu, ko treneris stāsta, un jau pēc dažiem treniņiem to arī realizē. Tāpat treneris uzteica arī Žani Peineru, Jāni Blūmu un Kitiju Laksu. “Viņi katrs ir savā līmenī, bet viņi ir izcili,” norādīja Visockis-Rubenis.
Runājot par sevi, basketbola speciālists atklāja, ka jau kopš vidusskolas ir vēlējies kļūt par treneri. Taču vēlāk nākušas šaubas, vai ar šo profesiju gūs pietiekamus ienākumus, lai uzturētu savu ģimeni, un viņš pievērsies sabiedrisko attiecību un reklāmas jomai. Taču 24 gadu vecumā gājis pie trenera Mārtiņa Zībarta un lūdzis kļūt par viņa stažieri.
Visockis-Rubenis no saviem sapņiem neatkāpās. Viņaprāt, ļaudis izdeg vai zaudē motivāciju sasniegt mērķus nevis tādēļ, ka tas ir grūti, bet tāpēc, ka viņi aizmirst, kāpēc to dara.
