Lai arī Bagatska sadarbība ar Izraēlas klubu ir noslēgusies, viņš sevis paveikto augstu vērtē: “Desmit desmit baļļu sistēmā! Tikai uz desmit! Jebkurā gadījumā tā ir pieredze. Tā pieredze, kuru es ieguvu šogad, bija ļoti daudzveidīga, interesanta pieredze. Noteikti nav slikta pieredze, tā ir tikai laba. Bišķiņ tai informācijai jānosēžas pie manis, jāizdara kaut kādi secinājumi, ko darīt savādāk.”
Bagatskis atklāj, ka Telavivā cilvēki dzīvo ar basketbolu. “Mani bija grūti pārsteigt, jo es biju “Žalgirī” gan kā spēlētājs, gan kā treneris, un tad, kad nokļūst “Maccabi,” protams, tur visi atceras to spēli, kad es biju kā spēlētājs un mēs zaudējām. Tas bija pirmais pēckara vēsturē tāds neticamais “comeback”.
Ja tu zini to virtuvi, tas ir kaut kas īpašs.
Jebkurā gadījumā tas ir īpaši. “Makkabi” klubs ir specifisks klubs, un tur nav nekāds “easy coaching”,” stāsta treneris. Viņaprāt, katram trenerim ir jābūt gatavam, ka viņu var atlaist
“Sporta Studijā” Bagatskis atklāj, ka viņš, kā jebkurš treneris, gribētu strādāt Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA): “Es gribu būt NBA, un es domāju, ka jebkurš treneris grib augt un iegūt jaunu pieredzi, ko pēc tam varētu izmantot. NBA ir ne tikai visu spēlētāju, tas ir arī treneru sapnis. Tas noteikti ir savādāks basketbols, tā ir savādāka gatavošanās, savādāki pienākumi. Es esmu bijis NBA, un pietiekoši ilgu laiku kā Dalasas “Mavericks” treneris, kad viņi kļuva par čempioniem sešus gadus atpakaļ. Es biju ar viņiem trīs mēnešus kopā.
Es zinu, ka tur trenējas savādāk.
Nekādā gadījumā nesaku, ka trenējas vairāk vai mazāk, bet savādāk.”
Uz jautājumu, vai asistentam ir vieglāks darbs nekā galvenajam trenerim, Bagatskis norāda: “Galvenajam trenerim ir lielāka atbildība. Ja Eiropā ir galvenais treneris un divi palīgi... Nu labi, tagad arī klubos kļūst ierasta situācija, ka ir vairāk palīgu. Galvenais treneris pakaļ neskraida. Viņš kontrolē situāciju. Ir palīgi, kuri atbild par konkrētu lietu. Tiešām mazu lietu, bet viņš ir atbildīgs par to.”
