Lai apkarotu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, vienotu reģistru, kurā būs redzami uzņēmumu patiesā labuma guvēji, Eiropas Savienība apņēmās izveidot pirms diviem gadiem, nosakot to arī attiecīgā direktīvā.
Viens no tiem, kas vadīja sarunas ar dalībvalstīm par šo regulu, bija Eiroparlamenta deputāts no Latvijas Krišjānis Kariņš (“Vienotība”). “Tas dotu, pirmkārt, tiesībsargājošajām iestādēm [iespējas] izmeklēt, ja notiek kādas naudas kustības, kurš stāv aiz tām naudas kustībām,” norāda Kariņš.
Turklāt šīs ziņas saskaņā ar direktīvu domātas ne vien izmeklētājiem, bet arī finanšu iestādēm, kā arī indivīdam vai organizācijai, kura var pierādīt pamatotu iemeslu, lai datus iegūtu. Tādi, piemēram, būtu arī pētnieciskie žurnālisti vai nevalstiskās organizācijas, kas darbojas sabiedrības interesēs.
Sargā personu datus
Lai arī direktīvu pieņēma 2015.gadā, nosakot divu gadu ieviešanas termiņu, Latvija tam sākusi gatavoties tikai tagad. Datu bāzes izveidošanai nepieciešamo naudu – gandrīz 400 tūkstošus eiro – valdība marta beigās piešķīra no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.
Taču no Uzņēmu reģistrā stāstītā izriet, ka arī pieeja šai datubāzei tomēr nebūs tik plaša kā runāts Briselē, un piekļuve būs ierobežota.
“Tas ir gan tiesībsargājošām iestādēm, kuru kompetencē ir šo jautājumus skatīt, gan arī, piemēram, bankām, apdrošinātājiem – likumā noteikti spēlētāji, kas ir šajā vidē,” skaidro Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāre Guna Paidere.
Žurnālistu un citu personu vai organizāciju to vidū nav, un Uzņēmumu reģistrā norāda – nav gan izslēgts, ka ar laiku loku vēl plašinās, tomēr tas ir Finanšu ministrijas kompetencē, kas sagatavo ar direktīvu saistītos normatīvos aktus.
“Direktīvā ir dota izvēles iespēja, preambulā ir atsauce, ka dalībvalstis var izvēlēties nodrošināt plašāku pieeju. Bet šeit ir jāsaprot, ka tie ir personas dati, un
jebkuras personas datu izplatīšana ir jāsamēro ar to interesi, kādēļ tas tiek darīts. Šobrīd mēs neredzam pietiekamu pamatojumu.
Un arī šobrīd Briselē tiek turpinātas diskusijas, un arī šajā kontekstā ir ļoti asa diskusija, vai tiešām ir jābūt publiska pieejai, jo datu aizsardzības institūcijas jebkurā gadījumā šo prasa,” skaidro Finanšu ministrijas departamenta direktore Aija Zitcere.
Žurnālistiem grūti pieejami dati
Pētnieciskajiem žurnālistiem dati par patiesā labuma guvējiem gan ir ļoti nozīmīgi, bet šobrīd grūti pieejami un nereti – tikai pateicoties datu noplūdei. Piemēram, viens no skaļākajiem gadījumiem bija Panamas juridiskās firmas "Mossack Fonseca" dokumentu noplūde, kurus analizējot, žurnālisti atklāja, kā šī firma pasaules politiķiem un slavenībām palīdzēja slēpt savus aktīvus no nodokļu iestādēm.
Arī par Latviju dokumenti atklāja vairākas interesantas detaļas, piemēram, par ārzonu izmantošanu Ventspils tranzītbiznesa cīņās un atsevišķu Latvijas banku darbību, apkalpojot ofšorus.
LTV raidījuma “De facto” žurnālists Matīss Arnicāns atzīst, ka publiska datu bāze darbā ļoti noderētu, jo īpašnieki nereti slēpjas aiz samudžinātas uzņēmumu struktūras: “Ļoti bieži žurnālistiem ir jāpārbauda, vai tur nav kāda interešu konflikta situācija. Ļoti daudzos gadījumos valsts un pašvaldību darījuma partneri ir privātas kompānijas, ar kurām tiek slēgti līgumi par pakalpojumu nodrošināšanu.
Un, ja tur galā ir kāda citas valsts vai ārzonas kompānija, kur nevar noskaidrot īpašnieku, tad nevar arī pārbaudīt, vai aiz šīs kompānijas nestāv kāda no amatpersonām, kas pati ir slēgusi līgumu.
Tas ir tāds ļoti klajš pārkāpums. Bet arī nevar pierādīt, vai tur kādi viņa paziņas vai radi nav īpašnieki.”
Aicina paplašināt loku
Krišjānis Kariņš uz Latvijas valsts pozīciju, mēģinot žurnālistus izslēgt no personu loka, kas varētu analizēt šīs ziņas, raugās ar bažām: “Tieši mūsu diskusija bija, kā padarīt šādu datu bāzi pieejamu, piemēram, žurnālistiem, kas izmeklē kaut kādu šaubīgus darījumus. Pirms diviem gadiem ir pieņemts, ka caur reģistrācijas procesu, pēc vajadzības prasot arī samērīgu samaksu administratīviem izdevumiem, tā datubāze būtu pieejama arī, piemēram, žurnālistiem. Un, ja kāds no Latvijas puses vai reģistra to nesaprot, es aicinātu izlasīt direktīvu.”
Saskaņā ar direktīvu šādos gadījumos piekļuve būtu jānodrošina vismaz informācijai par faktiskā īpašnieka vārdu un uzvārdu, dzimšanas mēnesi un gadu, valsts piederību, dzīvesvietas valsti, kā arī turētās kapitāla daļas veidu un apmēru.
Kariņš norāda – diskusijas, kuras notiek Eiropas institūcijās un kuras tagad piemin Latvijas institūcijās, ir par vēl plašāku pieeju, nevis jau pieņemto lēmumu pārskatīšanu.
Latvijas normatīvie akti gan tikai sākuši savu likumdošanas ceļu – šobrīd tie pieteikti valsts sekretāru sanāksmē, drīzumā būs valdībā, un pēc tam tos skatīs Saeima. Tādēļ tajos ir iespējamas izmaiņas. Tiesa, diskusijām nebūs ilgs laiks, jo, ņemot vērā saspringtos termiņus, ar direktīvu saistītos grozījumus plānots skatīt steidzamības kārtā.
