Pilsētnieku domas par ielu mākslu un to, vai tā būtu jālegalizē, atšķiras. “Es domāju, ka noteikti, ka jā. Tas visu padara skaistāku,” saka Ģirts. Arī Vladimirs tam piekrīt: “Man patīk... Būtu vairāk šādu sienu, būtu skaistāk.”
Nedaudz citās domās ir Pauls: “Ielu mākslu vajadzētu organizēt kaut kā, nevis legalizēt. Jo tas, kā visas fasādes, tik izcilas fasādes tiek nocūkotas…” Viņam gan patīk mākslinieka Daiņa Rudeņa gleznojums uz kādas no māju fasādēm.
Mākslinieks ir apgleznojis vairāku namu fasādes un meklē jaunus brandmūrus, lai turpinātu iesākto. Tomēr ceļš līdz tam nebūt nav viegls. Līdz šim iespaidīgā izmēra darbi ir radīti uz privātīpašnieku sienām.
“Šī arī ir ielu māksla, tikai tā pārtapusi jau no ielu mākslas par monumentālo glezniecību. Esmu par 98% pārliecināts – ja es aizietu ar šādu te skici uz būvvaldi, tad man to neviens nekad nesaskaņotu. Tādēļ, ka ir spilgtas krāsas, teiksim sarkana krāsa, ko pilsētvidē, manuprāt, īsti negrib ļaut, lai to iepludinātu, par to, ka šie tēli, iespējams, ir pārāk agresīvi,” saka Rudens.
Tallinas ielas nama fasādes gleznojums netika saskaņots Rīgas būvvaldē, jo tas radīts projekta ietvaros, bet citos gadījumos tā ir uzskatāma par patvaļīgu būvniecību. “Ir jāiesniedz iesniegums, krāsu pase, ir jābūt saskaņojumam ar ēkas kopīpašniekiem: 50 plus 1%. Pēc tam būvvaldes padomes sēdē, kur ir speciālisti, izvērtē skicīti, krāsu materiālu, un paralēli, ja ir paredzēts teksts, tad izvērtē valodas speciālisti izvērtēs,” stāsta Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāve Ilze Žūka.
Lēmuma pieņemšana ir uzticēta Būvvaldei, arhitektiem un Pilsētas attīstības departamentam, kas vērtē, vai atļaut mākslinieka iecerēto darbu. Piemēram, vēsturiskajā centrā, visticamāk, netiktu pieļautas spilgtas krāsas, bet starp Brīvības un Miera ielu ir teritorija, kur privātīpašnieks devis zaļo gaismu ielu mākslai.
“Ja nebūtu šādas vietas, tad viss, kas ir šeit, būtu kaut kur uz ielām. Ļoti vienkārša tāda matemātika.
Kas attiecas uz ielu mākslu vai kas ir tāda pagrīdes kultūra vairāk, tai savas vietas īsti nav. Un pašvaldību, manuprāt, neredz vai nepamana, kas varbūt nav tik gana aktuāla, lai pie tās pieķertos risināt,” saka Dainis Rudens.
Kamēr daudzviet Eiropā ielu mākslai tiek atvēlētas arvien plašākas teritorijas, Rīgā legāli ar to nodarboties nevar. Taujāts, vai Rīga ir draudzīga ielu mākslai, Rīgas domes Īpašumu departamenta direktors Oļegs Burovs pēc pārdomu brīža norāda: “Viss ir atkarīgs, kur viņi to dara un ko viņi dara. Ja viņi to dara nesaskaņoti ar īpašnieku tikko sakārtotā fasādē, diez vai tas ir labi. Mums, protams, vajadzētu pašvaldībai runāt ar šiem cilvēkiem, sarunāt, un
es absolūti piekrītu atrast tādas vietas, kur viņi var parādīt sevi, bet tam vajadzētu būt organizētam procesam.”
Pēdējo trīs gadu laikā 36 izglītības iestādēm sadarbībā ar māksliniekiem ir krāsotas fasādes, kā arī atvēlētas dažas sētas, kur ir veidoti grafiti. Taču Rīgā nav teritorijas, kur māksliniekiem ļauts radīt savus darbus pēc brīvas izvēles un bez saskaņojuma.
“Es šobrīd nevaru atrast lielu betona žogu, kas tiešām pieder Rīgas pašvaldībai, kur var mierīgi sākt un apgleznot. Atsevišķus fragmentus var sameklēt, bet lai masveidā varētu tur cilvēki izklaidēties, nu tas nav Rīgas pilsētai,” saka Burovs.
Citviet Eiropā ir vietas, kur ir ielu māksliniekiem ļauta brīva vaļa, bet Rīgā ielu māksliniekiem nav atvēlēta kāda īpaša teritorija, kur tie varētu izpausties ar saviem gara darbiem. Turklāt visi zīmējumi ir jāsaskaņo, un pašvaldība sola atrast teritoriju, kur var būt gan grafiti, gan dažādi gleznojumi.
