Režisors Mārtiņš Eihe: Šodien vairs neesam gatavi ziedot savu komfortu nākotnes vārdā

Svarīgākais Latvijai ir cilvēki, kas nebaidās un ir gatavi iestāties par taisnību, uzskata režisors Mārtiņš Eihe, kurš Valmieras teātrī iestudējis izrādi „Meža meitas”. Tā veidota pēc folkloras pētnieces Sanitas Reinsones pirms trim gadiem izdotās un lielu popularitāti iemantojušās grāmatas „Meža meitas”, kurā apkopoti stāsti par sievietēm, kuras pēc Otrā pasaules kara bija spiestas meklēt patvērumu mežā, lai izvairītos no padomju okupācijas varas represijām. Mārtiņš Eihe izrādi uzvedis ļoti neparastā teātra vietā, kurā skatītāji līdz šim kāju nav spēruši.

Koši puķainās kleitās, kas asi kontrastē ar drūmas neizbēgamības piesātinātajiem stāstiem, Valmieras teātra aktrises skatītājus sagaida līdz šim vēl nekad neizmantotā spēles telpā tieši zem Lielās zāles skatuves. Raupjā zemskatuves estētika šķiet kā radīta „Meža meitām”, kuras cita caur citu neapstādamās stāsta savus dzīvesstāstus. Par karu, kurā viņas bija spiestas iesaistīties, un par okupācijas varu, kas nežēloja nevienu pretinieku - īstu vai iedomātu.

Gatavojoties izrādei, radošā komanda braukusi gan uz mežabrāļu bunkuriem, gan uz bijušo čekas māju Cēsīs.

Lai gan aktrises, kas iejutušās „Meža meitu” stāstos, dzimušas vairākas paaudzes pēc kara, saikni ar savu varoņu laiku var sajust gēnu līmenī, saka aktrise Inese Ramute.

„Tu pēkšņi saproti, ka esi šausmīgi saistīta ar tiem laikiem, kad Latvija ir zaudējusi neatkarību, kad bija tie meža cilvēki, kas ticēja, ka nāks [palīgā Rietumi]. Jo radio jau visu laiku teica: pagaidiet, pagaidiet, tūlīt nāks angļi, amerikāņi… Bija jau, kas aizgāja mežā, jo gribēja militāri pretoties, bet bija jau arī tādi, kas vienkārši gribēja nogaidīt, kad sāksies [palīdzība]. Deviņus gadus gaidīja. Deviņus gadus! Un Lietuvā vēl ilgāk esot bijis. Es esmu tik laimīga, ka neesmu dzimusi tajos laikos, jo tā izšķiršanās… Bet cilvēks jau ļoti ātri pielāgojas. Viņš paņem lopus, ieiet mežā un sāk tur dzīvot. Cilvēks ir dzīvelīgs,” spriež aktrise Inese Ramute.

Tieši par godīgumu un drosmi svarīgi šķitis runāt režisoram Mārtiņam Eihem, izvēloties iestudēt „Meža meitas”. Pašas stāstu varones gan nav vēlreiz traucējuši: dramaturģiju veido pētnieces Sanitas Reinsones savulaik apkopotās intervijas.

"Manuprāt, tas ir svarīgākais šajā valstī: ka ir cilvēki, kas nebaidās, kas runā, kas apzinās, ko ir izdarījuši un kādas sekas tas ir atstājis uz viņu dzīvēm. Cilvēki, kas ir bijuši gatavi ziedot savas dzīves citu labā, kas šobrīd ir ļoti nenotiekošs. Ka mēs neviens neesam gatavi ziedot savu komfortu un labklājību nākotnes vārdā," uzskata režisors.

„Noceļot” izrādi burtiski zem skatuves, Eihem izdevies radīt simboliski ļoti ietilpīgu spēles telpu, kur vienīgais īpaši šai izrādei tapušais scenogrāfijas elements ir mēmas, ģipsī atlietas cilvēku sejas pie sienām.

„Šī vieta ir jebkas – bunkurs, čekas pagrabi, morgs to sejiņu dēļ… Mehānismi, kas saspiež cilvēkus un iznīcina viņu dzīves. Man liekas, ka šī telpa šausmīgi precīzi ļauj radīt atmosfēru,” saka Eihe.

Līdzās pieredzējušajām Valmieras teātra aktrisēm Dacei Eversai, Mārai Mennikai, Skaidrītei Putniņai, Inesei Ramutei un Baibai Valantei izrādē spēlē arī divas padsmitnieces: topošā etnomuzikoloģe Zane Leimane un Siguldas Valsts ģimnāzijas skolniece Lote Katrīna Cērpa. Viņas izraudzītas no vairāk nekā 40 pretendentēm, kuras pieteicās teātra izsludinātajā konkursā. Ar „Meža meitu” stāstiem Zane un Lote iepazinušās, tieši gatavojoties šai lomai.

„Mēģināt var, bet līdz galam izprast tās sajūtas, kādas piemeklē, kad visu tavu tuvinieku vienā brīdī pēkšņi nav… Ir ļoti grūti saprast, kā cilvēks tad var justies. Es, piemēram, pasaulē dzīvoju no 2000.gada, un man nav nācies saskarties ar šādiem traģiskiem notikumiem,” iejušanos sarežģītajā lomā raksturo Lote Katrīna Cērpa.

„Bet, protams, mēģinājumu process un režisors ļoti palīdz,” piebilst Zane, kuru daudzi skatītāji, iespējams, atceras kā mazo māsu no 2004.gada filmas „Ūdensbumba resnajam runcim”. Abas jaunās aktrises izrādē spēlē vienu tēlu – 15 gadu vecu meiteni, kuras pusaudža gadi paiet, slēpjoties mežā.

„Režisora iecere bija, ka šī jaunā meitene tiek gatavota kāzām. Un ka pieaugušās sievietes, kas tam visam ir izgājušas cauri, mūs pamāca – kā staigāt pa mežu, kā slēpties, kā taisīt bunkuru… Viņas mūs sagatavo dzīvei, bunkuram, kāzām, nāvei…” stāsta Zane.

„Meža meitas” Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvos piektdien, 12.janvārī. Jārēķinās, ka specifiskās spēles telpas dēļ izrādi reizē var noskatīties tikai apmēram 60 skatītāju, tādēļ uz pirmajām izrādēm biļetes jau ir izpārdotas.

1 komentārs
EDGE_I
Par kādu tādu nākotni te runā Eihes u.c. Latvijas radošie ļaudis? Par nākotnes dzīvi "Nāves salā", kuru uzbūra V.Kairišs savā "Uguns un nakts" versijā, neviens ziedot šodienas komfortu netaisās. Ne bez pamata VVF aicināja patērēšanas neprāta pārņemtos radīt kādu pievilcīgu nākotnes vīziju, kas motivēti strādāt Latvijas labā:" Šis ir tas brīdis, kad idejām jānāk, tām jāmeklē sava rezonanse un atbalsts sabiedrībā. Ja tās to gūs, tad tās dzīvos, būs kā liesmas, kā ugunskurs, kas pārņems tautu, ja ne, tās noplaks. Radošam garam ir tā brīvība aizraut tautu. Brīvība mums ir, izsūtījums nedraud, laipni lūdzu, būsim radoši un veidosim radošu nākotni!" Runa Latvijas Radošo savienību plēnumā Latvijas Nacionālajā teātrī 2009.gada 1.jūnijā.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti