Pēterburga: pilsēta 19.gadsimtā, kas iznirusi no Fjodora Dostojevska romānu motīviem. Tajā vientuļas mātes izīrē istabas un vakarā īrniekiem servē tēju, kamēr bērni ārstējas no klepus, pa ielām klīst klaidoņi un teroristi, kas cīnās pret muižniecību, policisti risina jautājumus par slepkavībām, pašnāvībām un nelaimes gadījumiem.
Šādā vietā ierodas pats Fjodors Dostojevskis. Viņš saņēmis telegrammu, ka viņa padēls ir miris nelaimes gadījumā, un rakstnieks atbraucis, lai uzzinātu, kas noticis ar viņa dēlu.
Nacionālā teātra izrāde "Rudens Pēterburgā" ir gan detektīvs, gan psiholoģiska drāma, gan arī uzdod lielos jautājums par dzīvi. Aktieris Jānis Vimba ir Mihailovs - viens no policistiem iecirknī, kur Dostojevskis ieradies, lai iegūtu mirušā dēla personīgās mantas. Vimba atzīst, ka stāstā nav vietas pareizajiem tēliem: līdzīgi kā izmisušais tēvs mēģina smieties par policistiem, likuma kalpi ironizē par rakstnieku.
Teikumu un dialogu struktūrā skaidri parādās Dostojevskis. Ar gudrām, sāpīgām atziņām par nevienkāršām, neviennozīmīgām tēmām. Vienmēr paliek vieta savai iztēlei, forši,” saka Jānis Vimba.
Džons Maksvels Kutzē piedāvā romānu par laikmetu, ko nekad nav piedzīvojis, un personību, kuru nav saticis - izcilo krievu prozaiķi Fjodoru Dostojevski. Savukārt režisors Pēteris Krilovs ar Dostojevska daiļradi strādājis atkal un atkal. Romānu „Pēterburgas meistars” režisors izlasījis nesen un atzīst, ka Dostojevski no viņa personāžiem atdalīt ir teju neiespējami, tāpēc arī izrādē sastopas gan tēli, gan arī to autors.
"Trilleris ir nedaudz piesacerēts, bet labi dod formu, ka caur meklēšanu iepazīstam arī tēlus: policiju un Ņečajevu, kas ir svarīgs personāžs Dostojevska iespaidos par dzīvi, gan arī 19.gadsimta beigu sabiedriskajā dzīvē. Terorisms toreiz parādījās kā spēks, mēs tagad tikai odziņas ievācam no tā, kas toreiz sāka plaukt,” stāsta režisors.
Pašu darbu Krilovs sauc arī par trilleri, kura teju detektīvstāstā izmeklēšana ļauj iepazīt vienu personāžu pēc otra. Tēli, kas uznirst uz skatuves kopā ar mirušo dēlu, ar dzīvokļa īpašnieci un viņas meitu, Ņečajevu un citiem, ir gan iedomu personas, gan arī cilvēki, ko režisors sazīmē ikdienā.
Nāve ir kā tāds rīcības un dzīvošanas motivācijas vai atskaites punkts. Tā ir pašiznīcināšanās lieta, un tā ir tagad spēcīgi saplaukusi, raudāt par to nevajag, bet pasmieties, paironizēt. Bet ignorēt to nevajag. Drūmi karnevāliskais rituāls pastāvēja toreiz Latvijā, Krievijā, un arī tagad personāži staigā pa ielām,” skaidro Krilovs.
Izrāde nav tikai stāsts un dialogi, tā ir arī kustība, jo varoņi ik brīdi, mūzikas pavadībā dejojot izpilda etīdes, līdzi nesot gan smieklus, gan arī traģisko.
