Ja interneta meklētājā ierakstīsiet vārdus „Konstantin Raudive”, iespējams, būsiet pārsteigti, cik plaši viņa vārds pieminēts dažādos rakstos angļu valodā par parapsiholoģiju un tā dēvēto „elektriskās balss fenomenu”, ko Raudive aizrautīgi pētīja savas dzīves nogalē, 20.gadsimta 60.-70.gados, kopā ar sievu Zentu Mauriņu dzīvojot trimdā Vācijā. Interneta vietnē „Youtube” atrodami ieraksti no viņa 1971.gada grāmatai „Breakthrough” (Izrāviens) pievienotās plates
Vairumu no Raudives ierakstītajām it kā mirušo balsīm klausoties pirmoreiz, šīs īsās frāzes parastam klausītājam ir grūti saprast, tādēļ ierakstā sievietes balss iepriekš pasaka, kas būs dzirdams. Piemēram, kā Raudive sazinās ar krievu dzejnieku Vladimiru Majakovski un šķietami dzird viņu sakām savu uzvārdu.
Konstantīna Raudives neparastie meklējumi saistījuši filozofu un dramaturgu Aināru Kamoliņu, kurš šo ieceri uzticējis režisorei Daigai Kažociņai.
Māksliniece stāsta, ka Raudives darbs viņu ieinteresējis kontekstā ar parapsiholoģijas uzplaukumu pēc Otrā pasaules kara, kad milzīgs skaits cilvēku īsā laikā bija zaudējuši savus tuviniekus:
„Kā viņi spēj ar to sadzīvot, un kā no šī izmisuma rodas idejas, ka varbūt ir kāds veids… ka varbūt kaut kur tur, citur, tavs tuvinieka gars varētu mēģināt sakontaktēt ar šeit, uz zemes, palikušajiem. Caur to es saprotu, ka cilvēka dzīvotgriba ir pat kaut kādā veidā stiprāka par nāvi, jo viņš vismaz mēģina to uzvarēt, tikt tam pāri.”
Konstantīna Raudives lomā iejuties aktieris Gatis Gāga, bet tulkotāja Gita Grīnberga spēlēs viņa sievu Zentu Mauriņu, kuru arī Raudive esot iesaistījis savos parapsiholoģijas pētījumos. Gatis Gāga atzīst – tāpat kā daudzi, par šo Raudives dzīves daļu iepriekš nav zinājis:
„Šajā izrādē mēs mēģinām atrast kontaktu ar viņsauli – tas ir tas, ko pats Konstantīns mēģināja darīt. Tas vienmēr ir ļoti vilinoši un noslēpumaini, jo neviens jau par to neko īsti nezina. Tāpēc arī ir augsne dažādām spekulācijām, ka tas viss ir zinātniski izskaidrojams un ka tās ir vienkārši kaut kādas balsis ēterā, kas nav saistītas ar viņsauli. Bet tam arī nav tādu ticamu pierādījumu, tā kā tas var būt gan tas, gan tas – atkarībā no tā, uz ko cilvēks ir vairāk tendēts, kam vairāk tic. Tā kā es domāju, ka tas varētu būt viens no intriģējošākajiem momentiem šajā izrādē.”
Izrādes radošā komanda šo izrādi nosaukusi par „balsu klausīšanās seansu”, tādēļ īpaša loma tajā ir skaņai.
„Tas, ka tās ir balsis, ir nenoliedzami. No kurienes tās balsis nāk, tas jau ir katra paša ziņā, man liekas,” saka skaņu mākslinieks Kaspars Groševs, kurš kopā ar scenogrāfu Gintu Gabrānu veido izrādes audiovizuālo pusi.
Groševs stāsta, ka
izrādē skanēs gan paša Raudives veiktie ieraksti, gan aktieru imitācijas, izmantojot Raudives pierakstītos tekstus.
„Mums ārkārtīgi paveicās Rīgā atrast „Telefunken” lenšu magnetafonu, kas ir gandrīz tāds pats, kā Raudive izmantoja. Otra ierīce būs radio „Spīdola” – kas noskatīsies izrādi, tie varbūt saslēgs, kāpēc tieši radio „Spīdola”,” rāda Groševs. Viņš arī paskaidro, kā Raudive „ķēris” balsis radio viļņos: „Tā tehnoloģija bija tāda, ka Raudive uzlika radio, noķēra kaut kādus īpaši tuvos viļņus, runāja lentē, tina to atpakaļ un klausījās, vai kāds nav atbildējis tam, ko viņš saka. Un tad tie balsu ieraksti arī bieži parādījās.”
Skeptiķi šos ierakstus uzskata vienkārši par noklīdušiem radiostaciju ierakstu fragmentiem, kuri caur statisko troksni ir tik neskaidri, ka tajos nav grūti saklausīt to, ko pašam gribas. Taču izrādes radošā komanda nenostājas ne vienā, ne otrā pusē, sakot – nāciet un klausieties, ko sadzirdēja Konstantīns Raudive.
Iestudējuma „Raudives radio” pirmizrāde „Dirty Deal Teatro” gaidāma piektdien, 16.martā.
