Gogolim ir mistiska autora reputācija, un režisors ir eleganti un gaumīgi piešķīris mistisku noskaņu stāstam, kas sākotnēji bija diezgan banāls. Jo par ko tad ir luga? Par pavecāku vecpuisi, kurš it kā saprot, ka ir laiks precēties, taču nekā nevar izlemt, kamēr pie lietas neķeras enerģiskais draugs. Taču pašā pēdējā brīdī, kad atliek pateikt “jā”, stāvot ar līgavu pie altāra, viņā pamostas spēja darboties pastāvīgi un... viņš aizbēg, jau tikpat kā iestūrējis laulības ostā!
Tas taču ir banāli, ja tā padomā! Taču Gogolim ir izdevies to pasniegt smieklīgi, bet Zemļanskis klasiķi nav pievīlis.
PIEBILDE
Programmiņā iestudējuma žanrs nosaukts visai veiksmīgi un ar daudznozīmīgu zemtekstu. Nevis vienkārši “komēdija”, bet “komēdija – trūkst vārdu!!!” Un tas ļoti precīzi ataino gan visas trupas paveikto, gan publikas reakciju.
Sāk ierasties precinieki – tiesu izpildītājs Jaičņica (Kapars Kārkliņš), atvaļinātais oficieris Anučkins (Mārtiņš Kalita), jūrnieks Ževākins (Armands Kaušelis) un lieltirgotājs Starikovs (Sandis Pēcis). Agafja aizskrien sapucēties, bet precinieki strīdas krēslu dēļ un gandrīz kaujas. Pēdējais ierodas Podkoļosins Kočkarjova pavadībā – atšķirībā no citiem preciniekiem viņš ir gurdens, slābans un to vien grib, kā nolikties nosnausties. Visbeidzot iznāk arī līgava, lai gan krustmātei un savedējai viņa ir burtiski jāizgrūž “sabiedrībā”. Iepazīšanās aina ir lieliska –
Аgafja veic berzes... piedodiet, turp-atpakaļ kustības, izvelkot Ževākina zobenu no maksts un iebāžot to atpakaļ;
Jaičņicu maigi glauda pa pliko galvvidu, bet pēc tam pārsteigti novelk ar plaukstiņu pa savu celīti... Tējas dzeršana notiek patafona skaņu pavadībā, Duņaša – rokas sānos iespiedusi, uzdejo, skanot publikas smiekliem un aplausiem. Bet tad – kraukļa ķērciens, dārdi, visi sastingst... Tie ir murgi, kas vajā Fjoklu – bet ja nu precinieki izrādās neapmierināti ar līgavu, izvirza pretenzijas savedējai?! Lūk, viņi pieceļas, iet pie viņas, spiežas viņai, nabadzītei virsū! Bum! Murgs beidzies, Agafja un precinieki iepazīstas tuvāk, sarīko dejas. Agafjas un Podkoļosina deju pavada mūzika, kas ir tieši laikā neizlēmīgajam galma padomniekam – it kā bērns cītīgi spēlētu etīdi, bet ne īpaši pārliecinoši trāpa taustiņiem.
Precinieki ķeras pie jautājuma praktiskās daļas. Jaičņica skraida apkārt ar saliekamo metramēru un papīriem, lien augšā pa kaut ko līdzīgu mākslīgai klintij skatuves dibenā, raksta ar krītu tur cipariņus. Ževākins un Starikovs gandrīz vai rauj Agafju uz pusēm, beigās viņa izrauj jūrniekam zobenu un izdzenā abus. Bet pēc tam noskumusi apsēžas, atspiedusies pret grīdā iedurto zobenu.
Anučkins pat baidās viņai nākt klāt – lai arī viņš ir atvaļināts oficieris, taču dvēsele viņam smalka, ievainojama, un viņš cieš. Ak, kā viņš cieš! Sitas šaurajā ailstarpā kā balts gulbis, lauza rokas... Bet publika ir nežēlīga – tā vietā, lai justu līdzi, smejas un aplaudē.
Kočkarjovs mēģina apmelot Agafju citiem preciniekiem, lai izvairītos no konkurentiem. Ževākinam mēģina par līgavu iesmērēt Duņašu, un ar savu uzvedību viņi abi nepatīkami pārsteidz dāmas. Agafja tikmēr ir neziņā – kuram dot priekšroku? Atcerieties: “Ja Nikanora Ivanoviča lūpas pieliktu Ivana Kuzmiča degunam...” Kā to pateikt bez vārdiem? Par to nav jautājuma. Precinieki uzliek galvā krēslus tā, ka sēdekļi aizsedz sejas, un ar krītu uz melna fona zīmē ģīmjus. Agafja staigā starp viņiem, apstājas, reizēm nodzēš degunu, reizēm – lūpas, bet tad izlēmīgi nodzēš visu zīmējumu. Bet te piesteidzas arī Podkoļosins, kuru stingri uzrauga un kuram suflē Kočkarjovs – ar puķu pušķi un gredzentiņu. Agafja lēkā no prieka. Podkoļosins saņem buču, Kočkarjovs arī paspēj.
Kamēr jaunais pāris pucējas, Kočkarjovs pārvērš uzticamos kalpus par amoriņiem – ar lokiem, bultām un spārniņiem, un, lūk – Podkoļosinu, visu baltā, uzdzen mākslīgās klints pašā augšā, eņģeļus pieliek klāt, lai sargā. Taču viņi novēršas, un Podkoļosins piesit pēdu.
Iznāk līgava kāzu kleitā, bet līgavaiņa nav! Toties visi pārējie precinieki ir klāt, iznāk cēli, ar lampām. Gluži kā Diogēni cilvēka meklējumos.
Nabadzīte Agafja tiek pakļauta sabiedrības nosodījumam – precinieki pēc kārtas metas viņai virsū, viņa gandrīz vai salūst. Fjokla un Kočkarjovs avanscēnā noskaidro attiecības, bet skatuves dibenā stāv Agafja – baltā tērpā, ar kraukli uz elkoņa... Krā!
Protams, viss šis
pārstāsts ne tuvu neizsaka uzveduma brīnišķīgumu un draivu. Tas ir jāredz.
Jāizbauda aktieru plastika un viņu noslīpētās kustības – it kā vieglums tajās ir neparasts, bet sviedru ir izlieta vesela jūra. Pirms pirmizrādes Ilze Trukšāne, kas pirmo reizi strādāja ar Zemļanski, atzinās – kolēģi teikuši, ka slodzes būs nežēlīgas, viņa pat iepriekš sākusi trenēties, kaut kam tādam nav bijusi gatava. Un piebilda, ka visu dzīvi būs pateicīga liktenim par iespēju pastrādāt ar tādu profesionālu režisoru.
Mūziku un scenogrāfiju ar tērpiem ir radījuši uzticīgie Zemļanska līdzgaitnieki – komponists Pāvels Akimkins un scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Maksims Obrezkovs. Muzikālais pavadījums – tas ir atsevišķas sajūsmas vērts, darbība brīžiem norisinās tikai apburoša sitaminstrumentu ritma pavadījumā, reizēm ievijas tautas dziesmas kaut kādā trakā aranžējumā, bet tad ieskanas kaut kas klasisks... Tērpi – tīši pārspīlēti un pat butaforiski, daudziem varoņiem ir polsteri, fraku un mundieru malas ir pamatīgi iestīvinātas, Agafjas kokošņiks netiek cauri durvīm... Savedēja un Arina Panteleimonovna, tērptas melnā, atgādina vārnas... Ak, jā, vēl arī grims – grotesks, delartiskā teātra stilā, ļoti iederas – baltas sejas, koši sārti vaigi, izkrāsotas acis... Kad Agafja Tihonovna mirkšķina acis, viņas skropstas var redzēt no pēdējās rindas.
Scenogrāfija ir visnotaļ lakoniska un daudzfunkcionāla: tā kā melnas kastes bez dibena – te gulta, te durvis, te skapis. Melni aizslietņi reizēm atdala nelielu skatuves daļu, bet brīžiem veido milzu telpu. Skatītāju īpašu sajūsmu izraisīja brīdis, kad Duņaša ar apaļā gurna vieglu kustību būtiski mainīja aizslietņu stāvokli. Starp citu, Duņaša tērpā “lelle uz tējkannas” ar savu vētraino temperamentu gandrīz vai aizēnoja galvenos varoņus.
Gribētos par katru aktieri kaut ko pateikt, viņi visi taču ir labi. Taču – varbūt labāk paši paskatieties, ko?! Un paši par visu pārliecināsieties.
Viss aktieru un inscenētāju ansamblis ir strādājis tik nevainojami un skaisti, ka finālā publikai patiešām nekas cits neatlika kā, stāvot kājās, sarīkot ovācijas un kliegt aiz sajūsmas. Bet ko gan vēl bija darīt? Jo citādi varēja uzsprāgt no emociju pārpilnības.
*
STARP CITU
Par Sergeja Zemļanska radošo metodi lsm.lv jau rakstīja, taču, ja pavisam īsi, tad viņš strādā “plastiskās drāmas” autoržanrā, organiski savijot dramatisku izrādi, dejas teātri un pantomīmu. Pirmizrādes priekšvakarā žurnālisti režisoram jautāja, kāpēc viņš dod priekšroku iestudējumiem bez vārdiem.
“Man šķiet, ka mūsu dzīvē ir tik daudz vārdu, ka dažkārt mēs no tiem nogurstam, un gribas vienkārši novērot. Un just,” atbildēja Zemļanskis. Un piebilda, ka arī bez viņa pietiek režisoru, kas iestudē izrādes bez teksta. Turklāt – arī kustībā ir vārdi, vienīgi tie tiek nodoti bez skaņas, ar ķermeni. Kā savulaik mēmajā kino.
* * *
Recenzijas oriģināls krievu valodā skatāms šeit.
