Monktona klaunāde nu jau trīs izrādēs ir piepildījusi nelielo Zirgu pasta skatītāju zāli. Kaut arī šova nosaukums ir “Tikai kauliņi”, Monktona plastiskā ķermeņa valoda drīzāk liecina par kaulu trūkumu. Visas šīs groteskās kustības izstāsta skatītājiem saprotamus stāstus.
“Visa pamatā ir abstrakts stāsts par eksistenci. Par to, kā ir būt dzīvam un cik dažkārt tas mēdz būt sarežģīti. Reizē vienkārši un sarežģīti. Vardarbīgi un arī skaisti. Tas viss ir vienā cilvēkā, un to var pasniegt arī jautri,”
skaidro Monktons.
To, ka šo filozofisko stāstu var izstāstīt dinamiski un nepiespiesti, apliecināja arī publikas sajūsma par paradoksālajām aktiera ķermeņa transformācijām. Piemēram, Jēkabs apliecina, ka viņam patika “tas, kā viņš kustināja ķermeni un izdomāja visādas lietas”. “Man nāca smiekli par viņa ķermeņa kustībām. Dabīgas, gan arī nedaudz piedomātas klāt,” saka Jānis.
Pašam Monktonam ir savs skaidrojums par smiekliem un cirku. “Domāju, ka smiekli cilvēkiem palīdz pieņemt jaunas idejas. Piemēram, lai izprastu šova konceptu vai uzzinātu par tādām mākslas formām kā laikmetīgais cirks. Smiekli tam palīdz. Tie atbrīvo cilvēkus un atver viņu prātus,” stāsta Monktons.
Jaunzēlandiešu izcelsmes mākslinieks sevi dēvē par laikmetīgā cirka klaunu. Mācījies gan savā dzimtenē, gan Francijā pie leģendārā mīma Žaka Lekoka, Monktons šobrīd ir vairāku starptautisku balvu laureāts. Tomēr, kā atzīst pats mākslinieks, katra izrāde ir jauna skola. “Mans cirks ir plaša fizisko iemaņu izmantošana. Šis iestudējums prasīja daudz treniņu, iekustinot atsevišķas ķermeņa daļas. Pamatā daudz laika jāpavada pie spoguļa, taisot grimases vai kustinot roku, lai saprastu, kā kustas atsevišķas mana ķermeņa daļas,” atzīmē Monktons.
Turklāt Monktons atzīst, ka fiziski sarežģītie šovi nebūt nenogurdinot. Tieši otrādi – uzlādējot. Tādēļ divas atlikušās izrādes Rīgā šo piektdien fon Stricka villā būs tikpat enerģiskas kā jau aizvadītās.
