Ingas Ābeles romāns ir ietilpīgs ne tikai atziņu, bet arī lappušu skaita un personāžu ziņā, tāpēc Indras Rogas veidotajā izrādē uz skatuves ir teju viss Nacionālā teātra ansamblis.
Poētiskais teksts iedzīvināts tikpat poētiskā vidē, kas saprotami ļauj izsekot sižetam un tai pašā laikā raisa bagātīgu asociāciju plūsmu, kas nav piesaistīta konkrētajam laikam un telpai.
Tāpat kā romānam, arī izrādei ir daudzi slāņi – caur Franča Sebalda likteni, kas ir Franča Trasuna prototips, izsekojam gan ļoti plašai cilvēku attiecību un emociju amplitūdai, gan Latvijas vēstures svarīgam posmam, bez kura, kā uzsver teātra literārās daļas vadītāja Ieva Struka – Latvijas tās pašreizējā veidolā nebūtu.
Tieši Francis Trasuns savulaik bija tas, kurš ļoti dedzīgi iestājās par Latgales pievienošanos pārējai Latvijai.
Ieva Struka: "Par Latvijas apvienošanos, par to, ka, pateicoties Franča Trasuna aģitācijai vai ideoloģijai, Latgales kongress 1917.gadā pieņēma šo rezolūciju. Mēs jau baudām tā sekas, jo Latvija nekad nebūtu tāda, kāda tā ir, bez šī lēmuma. Un, ej nu zini, kā vēsturiskie notikumi būtu attīstījušies."
Galvenās lomas tēlotājs Gundars Grasbergs skatītājus gan aicina nelikt vienādības zīmi starp vēsturisko personāžu Franci Trasunu un Ingas Ābeles radīto Franci Sebaldu, kas tomēr ir literārs tēls, ko autore apvijusi ar savu fantāziju, nu kaut vai ieaužot darbā mīlestības līniju pret sievieti, kas ir autores iztēles auglis.
Vai lielas idejas dēļ ir vērts atteikties no mīlestības pret konkrētu cilvēku – šo arī kā vienu no izrādes jautājumiem formulē Gundars Grasbergs: „Tā Dieva ideja… Viņš uz lietām skatījās daudz plašāk… Un tā varbūt arī ir viņa nelaime, jo skaidrs, ka šī romāna varoņa dzīves secinājums ir – Dievs ir mīlestība. Ļoti vienkārši – Dievs ir mīlestība. Bet viņam pašam sanāca savā dzīvē upurēt mīlestību, to viscilvēcīgāko. Kā katoļu priesteris viņš nevarēja būt nekādās attiecībās. Viņš apzinājās, ka spēj Latgales reģionu „pacelt”, daudz darīt tautas labā, ka viņam tamdēļ ir jāizskolojas, bet tā visa dēļ viņam nācās upurēt mīlestību. Un tad ir jautājums – vai viņš nenodeva mīlestību? Sarežģīts jautājums."
Ieva Struka izrādi kopumā raksturo kā mistēriju par dzīvību un nāvi, kas ļoti cieši sasaucas ar Ingas Ābeles romāna būtību: „To nevar autorei atņemt, un to režisorei, es domāju, izrādē ir pilnīgi izdevies saglabāt – absolūti unikāli un izcili aprakstīt to sajūtu, kāda ir, cilvēku ieņemot, cilvēkam piedzimstot un cilvēkam aizejot mūžībā, un cilvēkam satiekot Dievu. Un šis nogrieznis starp piedzimšanu un aiziešanu tomēr ir ļoti pārejošs nogrieznis. Protams, jēgpilni nodzīvot to ir ļoti svarīgi, bet tā mistērija, kas saistās ar cilvēka dzimšanu un miršanu, katram tai jāiziet cauri, un šī ir tāda lieta, par kuru nevar neaizdomāties gan lasot romānu, gan skatoties izrādi."
Darba vēstījumu labi raksturo arī nosaukums „Klūgu mūks'' – tas attiecas ne tikai uz galveno varoni, bet ietver sevī vispār latgaliešu cilvēku raksturu, kā tēlaini teikusi Inga Ābele – Latgale ir klūgu stāsts, klūgas ir lokanas un greznas kā latgaliešu prāti, klūgas var nokapāt, bet nevar iznīcināt.
Indras Rogas veidotajā iestudējumā skan Pētera Vaska mūzika, pirmizrāde Nacionālajā teātrī skatāma ceturtdien.
