Vailda lugu „Salome” Viesturs Kairišs atslēdzis, izmantojot neparastu formu dažādās nozīmēs. Luga ļoti cieši sasaistīta ar Štrausa operu, kas pilnā apjomā skan izrādes fonā un kuras dziedājumi precīzi atbilst aktieru runātajiem tekstiem no skatuves. Izrādes darbība notiek tikai pašā skatuves priekšplānā, kā arī uz skatītāju zālē izvirzītas mēles, bet lielākā skatuves daļa atrodas aiz dzelzs priekškara, uz kura tiek projicēti lugas varoņu teiktie zīmīgākie citāti.
Katrs elements sevī slēpj kādu konkrētu simbolisku nozīmi, bet skatītājs šos simbolus var nolasīt savā veidā, tāpat kā visa iestudējuma galveno vēstījumu.
Režisors Viesturs Kairišs atzīst, ka viņam pašam vissvarīgākais ir bijis ar šo izrādi tiekties uz mīlestības noslēpumu, un viņš piekrīt Salomes izrādes finālā teiktajiem vārdiem, ka mīlestības noslēpums ir lielāks par nāves noslēpumu:
„Var uzdot citus līdzīgus jautājumus - kas ir augstāks – dzīvība vai nāve, Dievs vai nāve un tamlīdzīgi. Mēdz teikt, ka mīlestība ir Dievs, tādā ļoti konkrētā, kristīgā nozīmē.
Bet es šeit domāju mīlestību ne jau šī vārda noplicinātajā un triviālajā versijā, jo mēs dzīvojam tādā pasaulē, ka brīžiem šķiet, ka tādas nemaz nav, jo tā visa ir tik paredzama, klišejiska. Tieši tāpēc „Salome” ir tas darbs, ar kuru varētu mēģināt par mīlestību runāt, jo tas ļoti nekonvencionāli un, varētu teikt, pat šokējoši rāda, kas ir mīlestība. Jā, es savā ziņā esmu Salomes pusē, protams, metaforiskā nozīmē, jo es uzskatu, ka mīlestība ir kaut kas lielāks nekā tavi priekšstati par Dievu. Ja tu redzi Dievu, bet neredzi mīlestību, tad tu nekādi Dievu neredzi, visticamāk."
Par ļoti ietilpīgi interpretējamām režisors uzskata Salomes un Jāņa Kristītāja attiecības, tāpat kā pašu Jāņa Kristītāja tēlu, kas viņam pašam saistās ar cilvēku, kuram ir ļoti dzīvas attiecības ar Dievu, un tādu cilvēku mums šodien pietrūkst – uzskata Kairišs:
„Tā saucēja balss tuksnesī ir tāda, kuras ļoti pietrūkst mūsdienu sabiedrībā. Šī balss, kas aicina dziļāk paskatīties uz pasaulē notiekošo. Un tas, ka dzimtenē praviešiem nogriež galvas, to taču mēs zinām”.
Būdams Salomes pusē un ticēdams viņas mīlestībai, Viesturs Kairišs nenoliedz, ka šajā tēlā var ieraudzīt arī apsēstību ar kaislību un atraidītas sievietes atriebību, ar kaislību pret Salomi savukārt apsēsts ir valdnieks Hērods, kura lomas tēlotājs Artūrs Krūzkops lugā redz arī stāstu par nesatikšanos.
Artūrs Krūzkops: „No savas pozīcijas es varu teikt, ka luga ir par kaisli; kaisli, kas mūs bieži vien iegrūž kaut kādā bezdibenī, un mēs jau labi zinām - kad kaisle pārņem, tad saprāts pazūd. Un visbeidzot, kas laikam tas kopīgais visiem, ir nesatikšanās, viens ir pārņemts ar reliģiju, otrs – ar mīlestību, trešais – ar kaisli, un beigās neviens no šiem cilvēkiem nesatiekas."
Viesturs Kairišs atzīst - viens no lielākajiem izaicinājumiem, strādājot pie izrādes, bijusi Salomes deja, pēc kuras viņa iegūst kāroto balvu – Jāņa Kristītāja galvu uz sudraba paplātes. To mēdz dēvēt arī par septiņu plīvuru deju, bet Kariša interpretācijā simboliski būs apspēlēti septiņi nāves grēki.
Līdzās Agnesei Cīrulei titullomā un Artūram Krūzkopam Hēroda lomā izrādē Jāni Kristītāju atveidos Gundars Grasbergs, bet Hērodiju – Lolita Cauka. Izrādē piedalīsies arī laikmetīgās dejas dejotāji, atainojot jūdus un nācariešus.
